Avots: Latvijas Avīze, 30.marts

Pirms 200 gadiem Hammas mazpilsētas birģermeistara ģimenē Vestfāles zemē, mūsdienu Vācijas rietumos piedzima Fridrihs Vilhelms Raifaizens, kuru uzskata par vienu no lauku kooperācijas kustības iedibinātājiem.

Viņa izstrādātās sadarbības metodes tika popularizētas arī 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma latviešu sabiedrībā, un tās augsti vērtēja arī pirmskara Latvijā.

Būdams tikai vīrs ar pagastskolas izglītību un pieredzi sīktirdzniecībā, kā nelielās Flamersfeldas pašvaldības galva 1849. gadā viņš nodibināja patērētāju kredītbiedrību ar mērķi palīdzēt kopienas lauksaimniekiem iepirkt un pārdot lopus bez starpniekiem.

Raifaizens bija novērojis, ka vietējie saimnieki ir tik neizglītoti, ka neorientējas rēķinos un darījumos. Savukārt to izmantoja lopu tirgotāji, kas zemniekiem par paaugstinātu cenu pārdeva ne pārāk augstvērtīgus lopus, turklāt nabadzības dēļ lauksaimniekiem vēl vajadzēja pie šiem pašiem tirgotājiem ņemt kredītu uz pārspīlētiem procentiem.

Pēc ilgām debatēm nodibinātā kredītbiedrība atrisināja problēmu. Lauksaimnieki varēja biedrībā ieguldīt un glabāt savu naudu. Raifaizens sākotnēji balstījās ne tik daudz ekonomiskos aprēķinos, cik kristīgās morāles un labdarības filozofijā.

Viņš uzskatīja, ka līdzekļiem vispirms jānāk nevis no paju iemaksām, bet tie jāpiesaista ziedojumu veidā no valsts vai bagātiem filantropiem.

Vēlāk gan viņš no šī principa atteicās un atzina, ka viņa modelis der tikai nelielām līdz 1500 locekļu biedrībām, kur viens otru pazīst, jo lielākā mērogā vairs nevar paļauties uz ļaužu godīgumu.