Kooperācija vai čemodāni

Pārpublicēts no http://www.diena.lv/blogi/kooperacija-vai-cemodani-13942798

Autors: Jānis Kučinskis. 2012. gada 19. aprīlis 13:23

„Cilvēki savā dziļākajā būtībā ir sadarbības būtnes. Kad cilvēki apvienojas, viņi kļūst sekmīgi”

/Viens no „Mondragon” dibinātājiem Haviers Salaberija/

Kooperācija tulkojumā nozīmē kopdarbību.

Lai kooperētos, nepieciešama:

  1. Liela gribēšana vai sāpīga vajadzība;
  2. Savstarpēja uzticība;
  3. Kooperācijas principu un vērtību izpratne, kā arī aroda zināšana;
  4. Praktiska darbība soli pa solim.

“Ceļu būvējam, to ejot”

/Mondragon kooperatīvu devīze/

Ja papētam katras kooperatīvas kustības iesākumus dažādās valstīs un laikos, tad ievērojam, ka parasti cilvēki sāk kooperēties grūtos laikos. Grūti laiki var izpausties dažādi:

  • Sociāli netaisnīgs režīms;
  • Liela un plaša nabadzība;
  • Vispārējs morāles pagrimums;
  • Karu, epidēmiju vai citu katastrofālu notikumu sagrauta ekonomika;
  • Ekonomikas krīze, masu bezdarbs;
  • Kad zudušas cerības uz citiem krīzes risinājumiem.

„Kooperācija ir nabadzības meita un turības māte”

/Šarls Žids/

Labs grūtu laiku piemērs ir periods pēc dzimtbūšanas atcelšanas Latvijā XIX gadsimta otrajā pusē, kad latviešu zemnieki ieguva t.s. putna brīvību, kad teorētiski no muižniekiem varēja izpirkt zemi, bet zemniekiem nebija līdzekļu, nedz arī kādas valsts atbalsta programmas. Tāpēc bez savas zemes un naudas līdzekļiem palikušie iedzīvotāji nolēma sev palīdzēt paši.

Arī tajā smagajā periodā daudzi cilvēki izvēlējās no Latvijas aizbraukt, bet palikušie sāka sadarboties, lai krīzi pārvarētu kopīgiem spēkiem. Dibinot dažādas biedrības, krājaizdevu sabiedrības, lauksaimniecības kooperatīvus, patērētāju biedrības un citas kooperatīvās sadarbības formas, lauku cilvēki atdzīvināja vietējo saimniekošanu un samērā īsā laikā radās turība. Gandrīz katra pagasta centrā tika uzbūvēts lepns krājaizdevu sabiedrības nams, parādījās savi veikali, darbnīcas, koppienotavas, krejotavas, dzirnavas un citi objekti. Drīz vien turīgie lauku kooperatīvi bija tik stipri, ka sāka investēt Rīgā. Grūti iztēloties, cik tālu šis saimnieciskais pacēlums būtu gājis, ja to nepārtrauktu karš.

Vai mūsdienu Latvijā ir nobrieduši apstākļi vajadzībai pēc kooperācijas?

Es uzskatu, ka Turpināt lasīt

Advertisements

Krājaizdevu sabiedrības – Latvijas nākotne

Avots: Una Zeltkalne, Meža Avīze, 2014. gada 15. aprīlis.

Eiropā pārsvarā krājaizdevu sabiedrības apvienojušās vienotā organizācijā, kas Latvijā šobrīd ir aizliegts. Ja pašvaldības, uzņēmēji un sabiedriskās organizācijas vienotos par krājaizdevu sabiedrības izveidi, tad mēs kļūtu par savas teritorijas saimniekiem, ir pārliecināts «Krājaizdevu apvienības» valdes loceklis, kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības «Allažu saime» valdes priekšsēdētājs Ēriks Čoders.

Tradīcijas jāatjauno

Aizvadīto 10 gadu laikā Latvijā krājaizdevu sabiedrību kustība ir stāvējusi uz vietas. Ja līdz 2003.gadam nodibinājās 3 līdz 4, tad minētajā laika posmā ir nodibinātas 4, bet 2 krājaizdevu sabiedrības ir likvidējušās.

Viens no iemesliem, kāpēc nenotiek attīstība, – trūkst informācijas iedzīvotājiem, un līdz ar to arī izpaliek tradīcijas. «Vācijā ir 12 000 krājaizdevu sabiedrību, bet Latvijā šobrīd darbojas 34. Eiropā vidēji apmēram 20 procenti no noguldītāju naudas grozās krājaizdevu sabiedrībās. Pie mums aktīvi sastāda 0,05 procentus no finanšu sektora,» skaidro Ē. Čoders. Pie traucējošiem faktoriem viņš min arī nesakārtoto likumdošanu. «Īrijā pagājušā gadsimta 70.gados bija smaga krīze un īri no turienes bēga tāpat kā latvieši no Latvijas pirms dažiem gadiem. Valdība tur pieņēma lēmumu no nodokļiem atbrīvot krājaizdevu sabiedrības, un līdz ar to panāca, ka ekonomikā ieplūda kredītresursi. Krājaizdevu sabiedrībās cilvēki noguldīja naudu, it sevišķi tie, kuri bija aizbēguši no Īrijas. Rezultātā ekonomika atguvās, un īri sāka atgriezties. Latvieši arī, kā zināms, devās uz Īriju. Tur apmēram divas trešdaļas iedzīvotāju ir iesaistījušies kādā krājaizdevu sabiedrībā. Šāda pretimnākšana no valsts bija iespējama tāpēc, ka tur ir izveidotas krājaizdevu sabiedrības. Ja Latvija vēlētos palīdzēt saviem iedzīvotājiem, tad tai nebūtu šāda instrumenta, ar kura palīdzību to izdarīt. Šodien Latvijas iedzīvotāji dodas projām uz tām valstīm, kurās ir kredītkooperatīvi vai kooperatīvās bankas,» norāda Ē. Čoders. Viņš uzskata: ja krājaizdevu sabiedrību nebūs, tad latviešu tautas aizbraukšanu un izmiršanu nevarēs apturēt.

Kā lielāko spēku krājaizdevu sabiedrību attīstībā viņš min pašvaldības, uzņēmējus un sabiedriskās organizācijas. «Ja tie apvienojas un izveido krājaizdevu sabiedrību, tad reāli var kļūt par savas teritorijas saimniekiem,» ir pārliecināts Ē. Čoders. Kā pozitīvu piemēru viņš min kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības «Allažu saime» darbību Siguldas un Sējas novadā, kur izveidojusies laba sadarbība ar pašvaldību un kur krājaizdevu sabiedrība iedzīvotājiem sniedz kredītus ar atvieglotiem noteikumiem.

«Krājaizdevu sabiedrība spēj darboties un sniegt pakalpojumus tādā teritorijā, kur nav pat bankomāta. Mēs palīdzam uzņēmējiem un, pateicoties tam, Siguldas novadā ir izveidojies daudz darbavietu. Otra puse – sociālie kredīti, kas nav paredzēti peļņai, bet lai risinātu problēmas, kuru nerisināšana var pārvērsties par problēmu pašvaldībai. Pārsvarā tie ir saistīti ar dzīvojamo fondu. Ja konkrētajā teritorijā ir krājaizdevu sabiedrība un tiek ņemti noguldījumi, tad tajā tiek iegūti kredītresursi vietējās ekonomikas stimulēšanai. Pašvaldības iedzīvotāju rīcībā paliek lielāka nauda.» Tāds ir arī viens no finanšu kooperatīva mērķiem – lai attiecīgajā novadā pelnītāji ir iedzīvotāji un nopelnītais neaizplūst projām no reģiona un Latvijas.

«Eiropā pārsvarā krājaizdevu sabiedrības apvienojušās vienotā organizācijā, kas Latvijā šobrīd ir aizliegts. Tas arī ir attīstību kavējošs faktors. Šādas organizācijas izveide ļauj krājaizdevu sabiedrībām sniegt daudzus banku pakalpojumus, jo tās sadarbojas, un iedzīvotājs, ja ir kādas krājaizdevu sabiedrības biedrs, visā valstī var izmantot tās pakalpojumus. Tā ir nākotne, līdz kurai mums vēl tāls ceļš ejams,» prognozē Ē. Čoders. Trimdas latvieši, kas devās emigrācijā, aizveda sev līdzi krājaizdevu sabiedrības idejas, ieguldījumu, lai Latvijā atjaunotu un attīstītu seno krājaizdevu sabiedrību sistēmu. «Ja mēs rīkosimies pareizi, tad viņu atbalstu noteikti saņemsim, lai izveidotu Kooperatīvo banku. Par tās nepieciešamību vēlamies pārliecināt sabiedrību.»

Ēriks Čoders: Lai Latvijā nebūtu “caurās cepures” ekonomika

Avots: Rīgas apriņķa avīze, 31.oktobris. http://www.aprinkis.lv/ekonomika/finanses/item/13788-eriks-coders-lai-latvij

Krājaizdevu apvienības valdes loceklis Ēriks Čoders uzskata, ka tieši krājaizdevu sabiedrības ir tas instruments, ar kura palīdzību apturēt naudas aizplūšanu no Latvijas.

“Sākšu ar pasaku par ganu zēnu un velnu. Ganu zēns ar velnu saderēja. Velns solīja, ka viņš piebērs pilnu ganu zēna cepuri ar naudu un tad iegūs tā dvēseli, bet ja nē, zēns iegūs visu pasauli. Velns skraidīja pa visu pasauli, nesa zeltu un bēra cepurē, bet cepure bija caura un viņš to nepiebēra.

Ja mēs paskatāmies uz šodienas Latvijas ekonomiku, tad to droši var saukt par “caurās cepures” ekonomiku. Tiek minētas iespaidīgas summas, kas Latvijas ekonomikā ienākušas ar uzturēšanās atļaujām, cik cepurē daudz iebērts. Taču, kad mēs paskatāmies statistiku, cik tai “cepurē” ir palicis, tad izrādās, ka tieši otrādi – kolīdz naudas plūsma it kā pieauga, tā nauda, kas aizplūst no Latvijas, palielinājās vēl straujāk. Reālā ekonomikā nauda neieiet. Un neieiet viena iemesla dēļ. Tādēļ, ka mums nav finanšu sistēmas ar robežām.

Zem tās ganiņa cepures šodien stāv otra cepure – tā ir skandināvu banku cepure vai nekustamo īpašumu tirdzniecības firmu cepure, bet tā nav ganiņa cepure, tā nav mūsu valsts sabiedrības cepure. Viņa ir tukša un paliek arvien tukšāka. Lai panāktu, ka nauda paliek Latvijā, tad vai nu cepurei ir tomēr jābūt ar dibenu, vai arī lai tā cepure ir virs bedres kā ganiņam, kas pieder viņam pašam.

Lai to panāktu, mums ir jāizveido finanšu sistēma, kuras pamatā ir kooperācija un kur ir noteiktas barjeras naudas aizplūšanai. Amerikā, Kanādā un citās attīstījās valstīs nav iespējams tā kā Latvijā, ka naudu ieskaita un tūlīt pat aizskaita tālāk. Priekšā ir ļoti spēcīgas barjeras, kas aizstāv vietējo tirgu, vietējo sabiedrību.

Taču mēs esam pilnīgi atvērti, bez jebkādas aizsardzības. Pārdodot banku “Citadele“, vairs nebūs nozīmes, cik mums ir noguldījumi, cik mums ir investīcijas, viņas būs tikai līdz tam brīdim, kamēr te varēs gūt lielāku peļņu nekā citur. Lai gūtu šeit lielāku peļņu nekā citur, mums ir jābūt mazākām algām, sliktākiem dzīves nosacījumiem, tikai šādā gadījumā šeit plūdīs nauda. Pietiek mums gribēt dzīvot mazliet labāk, nauda no mums aizbēgs. Lai tā nenotiktu, ir jābūt robežām, kas šo naudu notur valstī, reģionos.

Viens no 200 gadus pasaulē pārbaudītiem mehānismiem ir finanšu kooperācija jeb krājaizdevu sabiedrības. Vietējā sabiedrība izveido finanšu institūciju, kur viņi iegulda savu naudu. Ar šīs finanšu institūcijas palīdzību viņi meklē arī naudu no malas un kļūst par šīs piesaistītās naudas noteicējiem. Tieši viņi nosaka, vai šai naudai ir laiks iet prom no teritorijas, vai tai ir jāpaliek. Tas arī ir Īrijas atkopšanās cēlonis, tas ir arī iemesls, kādēļ Anglijā krīzes laikā četrkāršojās kooperatīvu īpatsvars finanšu sektorā. Tieši tāpēc, ka viņi būvēja robežas jeb barjeras, lai nauda neplūstu prom.

Es pat domāju, ka tādā veidā, pat nepiesaistot naudu, var panākt, ka naudas daudzums palielinās, jo, ja mēs strādājam, mēs radām vērtību, ja mēs neļaujam šai vērtībai aizplūst, mēs kļūstam arvien bagātāki. Un gluži otrādi, ja nav šīs robežas, mēs varam strādāt, cik gribam, kāds vienmēr paņems vairāk, nekā varam paturēt. Mūsu darbs pārvērtīsies bezcerīgā skrējienā pakaļ ātri braucošam vilcienam.

Latvijai jau ir pieredze kooperatīvu finanšu sistēmas veidošanā ar senu vēsturi. Cara laikā, kad latvieši ieguva brīvību no dzimtbūšanas, viņi bija pilnīgi bez īpašumiem, viņiem nebija ķīlu, ko dot bankām. Gandrīz visi bija spiesti sākt no nulles, un loģiski viņiem bija nepieciešams kaut kāds starta kapitāls, un vienīgais reālais veids, kā to iegūt, bija ar nelielām naudām mesties kopā, viens ir pirmais, kas nostājas uz kājām, viņš palīdz nākamajam utt. Tas ir iespējams tikai tad, ja nopelnītā nauda paliek pašu rīcībā.

Tāpat to ļoti labi izmantoja arī starpkaru Latvijas periodā. Valsts ļoti brīvi deva naudu finanšu kooperatīviem, tāpēc arī tie izveidojās Latvijā vairāk nekā 600. Gandrīz katrā pagastā tādi bija. Un tad nebija tā, kā tagad, ka tikai vienā vai divās vietās attīstās ekonomika uz visas valsts rēķina. Tad visa valsts attīstījās. Un tieši pateicoties šai sistēmai, kas ļāva naudu novirzīt konkrētā teritorijā, jo bija robeža, kas neļāva šai naudai aizplūst.

Šodien ir ļoti daudz programmu, daudz prezentāciju un pētījumu, cik daudz naudas ir ieguldīts Latgales atbalstam un citu reģionu atbalstam, bet tāds īsts pētījums, cik no šīs ieguldītās naudas paliek tur, nav, ja šādu pētījumu paveiktu, parādītos ļoti bēdīgs skats, ka nauda, kas ieguldīta Latgalē, ātri pa dažādiem ceļiem aizplūst atpakaļ uz Rīgu. Un diemžēl ar cilvēkiem kopā.

Lai to apturētu, jāveido robeža. Un robežas var izveidot šādi finanšu kooperatīvi, kuriem ir jāapvienojas, jo skaidrs, ka šodien Latgalē savākt tik daudz līdzekļus, lai paši saviem spēkiem viņi paceltu Latgali, nav iespējams. Tur, kur ekonomika ir atpalikusi, tur ir lieli riski ieguldīt naudu, bet tur ir arī liela iespēja nopelnīt. Jo riskos ir liela peļņas iespēja. Ja šādu sistēmu mēs izveidojam pa visu valsti, mēs varam panākt, ka no tām teritorijām, kur nauda šobrīd ir lieka, tā tiek novirzīta tām teritorijām, kur ir vairāk vajadzīga. Īriem, pateicoties finanšu kooperatīviem, izdevās apturēt iedzīvotāju bēgšanu no valsts.

Arī mums ir izdevies pierādīt, ka tas ir iespējams. Manis pārstāvētā Allažu Saime, kas ir šobrīd lielākā krājaizdevu sabiedrību ārpus Rīgas, 2008. gadā pierādīja efektivitāti šādai krājaizdevu sabiedrību sistēmai. Kad Latvijā dēļ krīzes sākās otrais emigrācijas vilnis un cilvēki sāka braukt prom, Siguldas novada Allažu pagastā bija pretēja tendence. Mums pēkšņi strauji palielinājās iedzīvotāju skaits. Tas notika tāpēc, ka mēs bijām tas salmiņš, pie kura glābās slīcēji – finanšu problēmās nokļuvušie cilvēki. Mēs nebijām tāds kuģis, kāds ir krājaizdevu sabiedrības Īrijā, Anglijā, Vācijā vai Polijā, mēs neesam arī tāda laiva, kā Lietuvā, mēs bijām tikai salmiņš, bet pie viņa ķērās desmitiem ģimeņu, un tas salmiņš bija tas, kas ļāva neaizbraukt.

Mums bija divi milzīgi kredītu pieaugumi. Uzņēmēji nāca pēc kredītiem, jo krīzes laikā viņiem strauji kritās apgrozījums, bet, tā kā viņiem jau bija kredīti bankās, bankas prasīja papildu ķīlas un nodrošinājumus, bet šādu iespēju uzņēmējiem nebija. Viņiem draudēja atņemt ražošanas iekārtas, tad viņi būtu spiesti pārtraukt ražošanu, atlaist cilvēkus. Mēs bijām vienīgie, kas bija gatavi šīs iekārtas ļaut pārkreditēt, lai viņi ražošanu neslēdz.

Otra grupa bija cilvēki, kas bija zaudējuši darbu, un jaunu darbu varēja atrast diezgan patālu no mājām. Mums palielinājās pieprasījums pēc mašīnām. Cilvēki ņēma mašīnas, lai varētu aizbraukt strādāt.

Mēs rēķinām, ka aptuveni 70 ģimenēm šādā veidā palīdzējām palikt Latvijā. Ja šāda krājaizdevu sabiedrību sistēma būtu visā valstī, tad mēs varētu reizināt šīs 70 ģimenes ar simts. Tās būtu ģimenes, kas droši paliktu Latvijā. Tādēļ ir svarīgi izvērst finanšu kooperatīvu kustību visā Latvijā un, lai šī sistēma darbotos efektīgāk, būvēt otrā līmeņa kooperatīvu, kurā apvienotos mazie reģionu kooperatīvi, lai palīdzētu viens otram un kopā spētu paveikt lielākus projektus. Taču, lai to izdarītu, ir jāmaina likums.

Ja mēs vēlamies būt saimnieki paši savā zemē, tas ir nekavējoties jādara, lai nauda un cilvēki pārtrauktu aizplūst no Latvijas. “