Pašpalīdzības kases – vai Latvijā iedzīvinās alternatīvu bankām?

Avots: Delfi.lv, 2017. gada 3. februāris. Autore Katrīna Žukova.

Valdības darba kārtībā nonācis jautājums par krājaizdevu sabiedrībām. Tas ir viens no alternatīvā finansējuma pakalpojumiem Latvijā, kas sniedz atbalstu saviem biedriem kā pašpalīdzības kases. Krājaizdevu sabiedrību darbības aktivizēšana varētu dot būtisku ieguldījumu reģionālajā attīstībā, tomēr, lai tas tā notiktu, plānots tām ļaut apvienot spēkus. Šī iecere gan tiek vērtēta neviennozīmīgi.

“Parasti krājaizdevu sabiedrības veidojušās kā alternatīva banku nozarei, tomēr laika gaitā virknē valstu tās ir iekarojušas nozīmīgu vietu valsts finanšu sistēmās. Piemēram, ASV un Kanādā krājaizdevu sabiedrību biedru skaits ir līdz pat 40-50% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem,” portālam “Delfi” norāda Latvijas Universitātes (LU) Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes profesore Ramona Rupeika-Apoga.

Profesore skaidro, ka, “ņemot vērā krājaizdevu sabiedrību mazo izplatību Latvijā, grūti prognozēt, ka tās varētu jau tuvākajos gados kļūt par nopietnu spēlētāju finanšu tirgū”. To pamato ne tikai ļoti mazie aktīvu apjomi, bet arī samērā vājā iedzīvotāju informētība par krājaizdevu sabiedrību darbības principiem un iespējām. Tikmēr valdībā izskatītais informatīvais ziņojums paredz izstrādāt likumu grozījumus, kas ļautu paju sabiedrībām apvienoties un kļūt spēcīgākām, nodibinot banku.

Savukārt Krājaizdevu apvienības valdes priekšsēdētāja vietnieks un “Allažu saime” valdes priekšsēdētājs Ēriks Čoders paredz, ka jauns regulējums dotu ieguldījumu reģionālajā attīstībā. Portāls “Delfi” pēta, kas ir krājaizdevu sabiedrības, kas tās izmanto un kāda nākotne tām tiek paredzēta.

Senas tradīcijas

Krājaizdevu sabiedrība ir biedru dibināts un pārvaldīts finanšu kooperatīvs. Krājaizdevu sabiedrību biedri ir vienlaicīgi to īpašnieki un klienti. Tā pieder visiem biedriem un tikai biedri var saņemt pakalpojumus. Lai kļūtu par biedru, ir jāiegādājas vismaz viena paja, kas nosaka biedra īpašuma tiesības sabiedrībā. Sadalot peļņu uz pajām, biedri saņem dividendes vai kopīgi var pieņemt lēmumu izmantot peļņu pakalpojumu uzlabošanai.

Kā liecina Finanšu ministrijas(FM) sagatavotais ziņojums par krājaizdevu sabiedrībām, tās Latvijā attīstījās 20. gadsimta sākumā. Latvijā 1938. gadā darbojās 503 krājaizdevu sabiedrības, lielākā daļa no tām – laukos. Šobrīd darbojas 34.

Krājaizdevu sabiedrības darbojās kā pašpalīdzības kases, ar lielāko aizdevumu aktivitāti tieši lauksaimniecības sektorā. Kā skaidro FM, krājaizdevu sabiedrības sniedz aizdevumus saviem biedriem – fiziskām personām un pāris gadus juridiskām personām – individuāliem un ģimenes uzņēmumiem, zemnieku un zvejnieku saimniecībām.

Tāpat krājaizdevu sabiedrības veic skaidras un bezskaidras naudas maksājumus, īsteno tirdzniecību ar finanšu instrumentiem un valūtu biedru uzdevumā, kā arī konsultē biedrus finansiāla rakstura jautājumos. “Kooperatīva cilvēki nav ieinteresēti gūt peļņu, ja kapitāls tiek veidots ar mērķi gūt peļņu, tad nestrādā kooperatīva principi,” skaidro Čoders, piebilstot, ka šobrīd Latvijā tāda tendence ir vērojama.

Saskaņā ar likumu krājaizdevu sabiedrības veido noteiktam biedru lokam – pēc teritoriālā, nodarbinātības vai interešu kopības principa. Teritoriālās krājaizdevu sabiedrības valsts izmanto reģionālās attīstības veicināšanai, skaidro “Allažu saimes” pārstāvis. “Tā ir iespēja naudu piesaistīt konkrētai teritorijai, nebaidoties, ka tā nauda ātri un fiksi aizplūdīs prom pa visādiem kanāliem.”

Krīzes laika glābiņš

Jautāts, kas ir cilvēki, kas ņem kredītus no krājaizdevu sabiedrībām, Krājaizdevu apvienības pārstāvis norāda, ka ir virkne cilvēku, kuriem algas “pēc banku formulas ir par mazu”. “Tās ir daudzbērnu ģimenes, tie, kuriem alga ir tuvu robežai, un nav stabila, tiem, kuri ir sabojājuši savu kredītvēsturi,” skaidro Čoders. Tāpat ir klienti, kuri nevēlas, lai bankās tiktu “atvērts” iepriekšējais līgums un mainīti tā nosacījumi.

Tikmēr LU profesore skaidro, ka krājaizdevu sabiedrību potenciālā priekšrocība varētu būt arī labāka informētība par kredīta ņēmēju, kas vienlaicīgi arī ir šīs sabiedrības biedrs.

Finanšu krīzes laikā tikt pie kredīta iedzīvotājam bija teju neiespējami, norāda Čoders. Viņš skaidro, ka krājaizdevu sabiedrības par spīti krīzei kredītus turpināja izsniegt. Šie cilvēki ir izrādījuši lojalitāti, paliekot par krājaizdevu sabiedrības dalībnieku.

“Jebkurš cents, ko es samaksāju bankai, ir zudis. Krājaizdevu sabiedrībā tā nav. Tie centi, ko samaksāju, faktiski paliek manā rīcībā. Kopsapulcē var lemt, ko ar šiem centiem darīt: atgriezt atpakaļ noguldītājiem vai samazināt kredītprocentus,” skaidro Krājaizdevu apvienības pārstāvis.

Krājaizdevu sabiedrību spēku apvienošana

FM izstrādātais un valdībā izskatītais informatīvais ziņojums paredz otrā līmeņa kooperatīvu veidošanu krājaizdevu sabiedrību darbībai. Proti, tas paredz, krājaizdevu sabiedrībām brīvprātīgi apvienot spēkus, dibinot vienotu krājaizdevu sabiedrību banku. FM secinājusi, ka jo tālāk no Rīgas, jo procentuālais īpatsvars individuālo komersantu, individuālo uzņēmumu un zemnieku vai zvejnieku saimniecību kreditēšanā ir lielāks.

Jauns regulējums nodrošinātu vienmērīgu pieejamo finanšu pakalpojumu reģionālo pārklājumu. “Ja paskatāmies kartē, vismazāk krājaizdevu sabiedrības ir tur, kur pēc tām būtu nepieciešamība. Latgalē ir tikai viena un tā ir maziņa. Kurzemē ir četras,” skaidro Krājaizdevu apvienības pārstāvis. “Faktiski gandrīz 90% visu aktīvu ir Rīgā, kur tās nav alternatīvas, bet papildu iespējas. Citur Eiropā ir pretēji – krājaizdevu sabiedrības ir spēcīgas tieši laukos, jo tur tās ir visvajadzīgākās.”

“Latgalē ekonomika ir ļoti lēna un vāja, rezultātā tie kredīti ir augsta riska, bet tieši Latgalē krājaizdevu sabiedrībām ir vismazāk naudas, lai noalgotu tāda līmeņa speciālistus, kas riskus var izvērtēt. Šobrīd Latvijā pastāv absurds: jo lielāki riski, jo mazākas iespējas to izvērtēt,” norāda Krājaizdevu apvienības pārstāvis. Arī profesore Rupeika-Apoga piekrīt, ka krājaizdevu sabiedrību darbības aktivizēšana Latvijā varētu dot ieguldījumu reģionālajā attīstībā.

Čoders uzsver, ka krājaizdevu sabiedrībām otrā līmeņa kooperatīvi nepieciešami, jo jaunu prasību skaits finanšu sektora dalībniekiem turpina palielināties. Tās “sadrumstalotas sabiedrības, vai nu nevar izpildīt, vai nevar izpildīt kvalitatīvi”. Augstās prasības sadārdzina krājaizdevu pakalpojumus.

Skeptiska par ieceri Latvijas kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību savienība (LKKSS), tā kā šobrīd nav izstrādāta koncepcija par otro līmeni – jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, secina savienības priekšsēdētāja Olga Kazačkova. Viņa atzīst, ka, lai gan LKKSS biedru kopējie aktīvi sastāda 90% no visu Latvijas krājaizdevu sabiedrību aktīviem, savienība nav bijusi ieceres par otro līmeni virzītāja. “Mēs uzskatām, ka sākumā ir diezgan dīvaini likt jumtu mājai, kurai ir tikai pamati uzlikti,” uzsver Kazačkova, aicinot vispirms stiprināt pirmā līmeņa sabiedrības.

Tāpat LKKSS ieskatā būtu vispirms arī jāpopularizē šāds finansējuma pakalpojumu sniedzējs Latvijā un jāmaina sabiedriskā doma par to.

Savienība vērš uzmanību, ka FM ziņojumā esošā informācija ir nepietiekama, lai spriestu, vai un kā otrā līmeņa kooperatīvs varētu stiprināt krājaizdevu sabiedrību darbību un kāds ir sagaidāmais rezultāts. Turklāt divas lielākās no krājaizdevu sabiedrībām – “Dzelzceļnieks KS” un “Jūrnieku forums” – atzinušas, ka krājaizdevu sabiedrības pārveidošana par kooperatīvo banku nav ekonomiski pamatota.

Ministrija gan paredzējusi, ka krājaizdevu sabiedrība varēs izvēlēties – darboties līdzšinējā režīmā vai apvienoties.

Bēdīgā Lietuvas pieredze

Ekonomikas ministrija (EM) gan ir skeptiska, jo, ņemot vērā Lietuvas pieredzi otrā līmeņa kooperatīvu veidošanā, šāda modeļa izveide saistāma ar augstāku risku uzņemšanos. Lietuvā šis otrā līmeņa modelis ir ieviests. Un, kā skaidrojusi FM, kredītriska pārvaldīšanas trūkums un atbildīgas aizdošanas principu neievērošana ir radījuši problēmas vairākām krājaizdevu sabiedrībām. Lietuvas Valsts sabiedrībai Noguldījumu un investīciju apdrošināšanai nācās segt krājaizdevu sabiedrības noguldījumu summu vairāk nekā 119 miljonu eiro apmērā.

Vienlaikus EM neatbalsta arī kreditoru loka paplašināšanu un komercsabiedrību kreditēšanu, jo “šāds kreditēšanas modelis paredz augstus darījumu riskus, ar kuriem krājaizdevu sabiedrības līdz šim nav saskārušas”. Savukārt FM ieskatā Latvijā uz apvienoto krājaizdevu sabiedrību banku ir jāattiecina kredītiestādēm līdzvērtīgas regulējošās prasības.

Čoders gan vērš uzmanību, ka krājaizdevu sabiedrību darbības riskus nosaka kapitāls. Līdz ar kapitāla augšanu pieaug “tādu īpašnieku īpatsvars, kuriem interesē lieli darījumi, ar lielām naudām”.

Kolīdz kapitāls sasniedz ap miljonu eiro, sāk rasties interese nodarboties ar lieliem darījumiem, to rāda arī Lietuvas pieredze. Tiklīdz Latvijas krājaizdevu sistēma izaugs līdz Lietuvas apmēriem, pavērsies plašas iespējas shēmot pie esošās likumdošanas.

“Visas šīs shēmas ir jālikvidē. Kāpēc mēs drīkstam ārzemēs ieguldīt? Kāpēc mums nav ierobežojumu ieguldīt akciju tirgos? Lietuvā līdz 80% zaudējumu radīja ieguldījumi tieši akcijās, kas mums nav ierobežots. Ierobežojam to, nevis baidāmies, ka mēs izaugsim,” skaidro Krājaizdevu apvienības pārstāvis.

26 tūkstoši biedru nav gana

“Esošā krājaizdevu sabiedrību darbības modeļa ietvaros krājaizdevu sabiedrības ir uzrādījušas stabilu darbības rezultātu un turpina pakāpeniski attīstīties, par ko liecina gan krājaizdevu sabiedrību pieaugošais izsniegto kredītu, gan piesaistīto noguldījumu apjoms,” portālam “Delfi” norāda profesore Rupeika-Apoga.

2015. gada beigās Latvijā izsniegtas licences 34 kooperatīvajām krājaizdevu sabiedrībām un to aktīvu apmērs sasniedza 25,2 miljonus eiro, kas veidoja apmēram 0,1% no kopējiem finanšu sektora aktīviem. 2015. gadā krājaizdevu sabiedrības nopelnīja 408 tūkstošus eiro, savukārt kredītu portfeļa atlikums pieauga līdz 17,8 miljoniem eiro. Kopējais krājaizdevu biedru skaits ir ap 26 tūkstošiem.

LKSS vērš uzmanību, ka dati rāda, ka esošais krājaizdevu darbības modelis nodrošina to izaugsmi, stabilitāti, risku sabalansētību un ilgtspēju.

latvijas_ks_pelnalatvijas_ks_krediti_noguldijumilatvijas_ks_aktivi

Runājot par nākotni, profesore min, ka perspektīvs virziens, iespējams, būtu plašāka mēroga mikrokreditēšanas programmu īstenošana ar vietējo krājaizdevu sabiedrību palīdzību. Tomēr, kā skaidro Rupeika-Apoga, šis, visticamāk, nav tuvāko gadu jautājums.

“Tā īstenošanai būtu nepieciešams plašāks krājaizdevu sabiedrību tīkls Latvijā. Tuvākajos gados reālāks mērķis būtu potenciālo krājaizdevu sabiedrību biedru informēšana par šo kooperācijas formu, kā arī ieinteresēto pašvaldību iesaistīšana krājaizdevu sabiedrību popularizēšanā,” secina profesore.

Bankas pēdējos gados izmanto plašāku centralizāciju kreditēšanas lēmumu pieņemšanā. Profesore pieļauj, ka šo nišu varētu sākt aizpildīt vietējās krājaizdevu sabiedrības, kas piedāvātu elastīgāku pieeju vietējiem uzņēmumiem, kas vēlās aizņemties.

Pārpublicētā raksta beigas


KAA komentārs: Krājaizdevu apvienība 2015. gada 25. martā organizēja pieredzes apmaiņas braucienu uz Lietuvu. Bija iespēja no pirmavotiem dzirdēt par Lietuvas pieredzi. Par to var lasīt mūsu rakstā Lietuvas pieredze finanšu kooperatīvu attīstībā.

Advertisements

Krājaizdevu sabiedrība – instruments reģiona attīstībai

2015. gada 16. jūnijā 11.00 Jelgavas Ozolnieku tautas namā notika seminārs ”Kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību (KKS) nozīme un pieredze Eiropā un pasaulē”. Mērķis – popularizēt Kooperatīvās Krājaizdevu sabiedrības un informēt par pamatprincipiem to izveidē, rosināt diskusiju par finanšu līdzekļu piesaisti, lai lauku teritorijās būtu iespēja īstenot ES struktūrfondu projektus un citas aktivitātes. Piedalījās arī Krājaizdevu Apvienības pārstāvji.

 Semināra dalībnieku prezentācijas ielādējamas kā PDF dokumenti:

eriks_coders_kks.pdf
inesis_feiferis_kks.pdf
rihards_strenga_kks.pdf

Semināra kopsavilkums pārpublicēts no Lauku tīkla lapas (http://laukutikls.lv/nozares/lauku-telpa/raksti/krajaizdevu-sabiedriba-instruments-regiona-attistibai).

Kooperatīvo Krājaizdevu sabiedrību (KKS) aizdevumi Latvijā veido vien 0,1% no kopējām finanšu operācijām, kamēr citviet pasaulē KKS nodrošina 20-60% no tām. Kādēļ izveidojusies šāda situācija un kā tomēr palielināt šo sabiedrību skaitu, šodien eksperti sprieda Valsts Lauku tīkla organizētajā seminārā Ozolnieku Tautas namā.

Krājaizdevu apvienības valdes priekšsēdētājs Inesis Feiferis uzsver, – kas kontrolē mūsu naudu, tas kontrolē mūs pašus. Turpināt lasīt

Lietuvas pieredze finanšu kooperatīvu attīstībā

Latvijā jau ilgāku laiku ir izvērsusies diskusija par grozījumiem Krājaizdevu sabiedrību likumā, it īpaši par tiesībām krājaizdevu sabiedrībām kreditēt komersantus. Lietuvas pieredze finanšu kooperācijas attīstībā tiek locīta visādos iespējamos variantos, gan pozitīvā aspektā, gan negatīvā. Lai gūtu informāciju no pirmavotiem, Krājaizdevu apvienība 2015. gada 25. martā organizēja pieredzes apmaiņas braucienu uz Lietuvu.

Deviņi brauciena dalībnieki pārstāvēja gan strādājošas Latvijas krājaizdevu sabiedrības, gan dibināšanas procesā esošas grupas. Ar pieredzi dalījās Lietuvas Centrālās krājaizdevu sabiedrību savienības (LCKS) (Lietuvos centrinė kredito unija, www.lku.lt) vadītājs Fortunatas Dirgincius un Lietuvas vienas no lielākajām krājaizdevu sabiedrībām, Kauņas Akademinė kredito unija (www.aku.lt) vadītāja Gitana Jaseniene.

F. Dirgincius mūs laipni uzņēma LCKS centrālajā birojā Kauņā. Svarīgākie apspriežamie jautājumi – LCKS loma un uzdevumi, juridisko personu kreditēšana, krīzes mācības un risinājumi.

Neliels ieskats vispārējā situācijā

Lietuvā ir 74 krājaizdevu sabiedrības un 123 norēķinu kases. Turpināt lasīt

Krājaizdevu sabiedrības – alternatīvs finanšu instruments pašvaldībās

Avots: http://laukutikls.lv/nozares/uznemejdarbiba/raksti/krajaizdevu-sabiedribas-alternativs-finansu-instruments-pasvaldibas

Rēzeknē 2014. gada 4. decembrī notika konference „Krājaizdevu sabiedrības kā alternatīvs finanšu instruments pašvaldību teritorijās”.

LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis savā prezentācijā atspoguļoja tos iemeslus, kas pēc uzņēmēju viedokļa un pieredzes kavē uzņēmējdarbības attīstību laukos (reģionos). Par galveno kavēkli darbības uzsākšanai uzņēmēji min kredītresursu nepietiekamu pieejamību, bet darbības paplašināšanu lauku teritorijās visbūtiskāk kavē speciālistu un kredītresursu trūkums. Siguldas novada pieredze liecina, ka abu šo uzņēmējdarbības attīstību kavējošo faktoru mazināšanā būtisku ieguldījumu var dot pašvaldības, sadarbojoties ar krājaizdevu sabiedrībām.

LLKC šo sadarbību varētu stiprināt, piedāvājot apmācības uzņēmējiem un to darbiniekiem, kā arī, veicinot pozitīvās pieredzes pārņemšanu.

Konferencē savā pieredzē dalījās Siguldas novada domes priekšsēdētāja vietnieks sociālajos jautājumos Jānis Zilvers un Siguldas novada krājaizdevu sabiedrības „Allažu saime” valdes priekšsēdētājs Ēriks Čoders. Turpināt lasīt

Siguldas novads kā labs piemērs sadarbībā ar krājaizdevu sabiedrību

Pārpublicēts no Sigulda.lv, http://www.sigulda.lv/public/lat/jaunumi/9993/

Zemkopības ministrija sadarbībā ar Latvijas lauku tīklu organizēja izglītojošu semināru Rēzeknē, lai Latgales reģiona pašvaldības un uzņēmējus iepazīstinātu ar Siguldas novada pieredzi, kā pašvaldība sadarbojoties ar krājaizdevu sabiedrību, spēj aktivizēt novada iedzīvotājus vietējo finanšu resursu apgrozībai novadā.

Sadarbojoties iespējams rast finansējumu gan sociālo jautājumu risināšanai, gan nodrošināt līdzfinansējumu dažādiem attīstības projektiem, un tās ir papildu darbavietas, papildu ienākumi iedzīvotājiem un pašvaldībai.

Rēzeknes seminārā ar pieredzi dalījās Siguldas novada Domes priekšsēdētāja vietnieks sociālajos jautājumos Jānis Zilvers un Siguldas novada krājaizdevu sabiedrības “Allažu saime” valdes priekšsēdētājs Ēriks Čoders. Pēc konferences Lauku tīkla vadība izteica gatavību finansiāli atbalstīt Siguldas novada pieredzes apgūšanu citos Latvijas novados. Arī vairāku Latgales pašvaldību pārstāvji pauda vēlmi vairāk iepazīties ar Siguldas novada pieredzi.

———– Pārpublikācijas beigas  —————

Zemāk saites uz konferencei sagatavoto “Allažu Saimes” prezentāciju:

Prezentācija Microsoft PowerPoint (PPT) formātā

Prezentācija Adobe Portable Document (PDF) formātā

 

Krājaizdevu sabiedrība Allažu saime veicina ekonomisko attīstību novadā

Pārpublicēts no Daigas Stokenbergas raksta NRA: http://nra.lv/latvija/regionos/126640-krajaizdevu-sabiedriba-allazu-saime-veicina-ekonomisko-attistibu-novada.htm

Krājaizdevu sabiedrībām Latvijas vēsturē ir nepārvērtējama loma – tieši tās bija lielākie ziedotāji un aizdevēji, lai 1918. gadā Latvija kā suverēna valsts spētu nodrošināt savas valstiskās vajadzības. Patlaban Latvijā darbojas pavisam nedaudz krājaizdevu sabiedrību.

Allažu saime ir lielākā reģionālā krājaizdevu sabiedrība, kas veidota pēc teritoriālā principa un apvieno 843 biedrus. Par šīs sabiedrības biedriem var kļūt Siguldas novada un tam piegulošo pagastu iedzīvotāji un uzņēmēji.

Eiropā un ASV krājaizdevu sabiedrības ir ļoti populāras un sniedz bankām līdzvērtīgus pakalpojumus. Piemēram, Vācijā darbojas 12 tūkstoši šādu sabiedrību, un tas ir instruments, ar ko valsts un pašvaldības stimulē uzņēmējdarbības attīstību konkrētā teritorijā. Īrijā divas trešdaļas iedzīvotāju ir saistīti ar krājaizdevu sabiedrībām un tās ekonomisko krīžu pārvarēšanai aktīvi izmanto Īrijas valdība. Vidēji Eiropā krājaizdevu sabiedrībās iedzīvotāji glabā 20% savu noguldījumu, arī trešdaļu mikrokredītu uzņēmējdarbībai izsniedz krājaizdevu sabiedrības. Siguldas novads ir eiropeisks un seko šiem piemēriem. Siguldieši arvien aktīvāk izmanto krājaizdevu sabiedrības pakalpojumus, kas ir ekonomiski izdevīgāki, jo piedāvā lielākus noguldījumu procentus un mazākas kredītu likmes nekā bankas, ja kredītņēmēja rīcībā nav lielu nodrošinājumu. Turklāt attiecībā uz krājaizdevu sabiedrībām likumā noteiktas tās pašas noguldītāju drošības garantijas kā bankām, līdz 100 000 EUR. Sadarbībā ar krājaizdevu sabiedrību Allažu saime iesaistījusies arī Siguldas novada pašvaldība. Vaicāts par procentu likmēm, krājaizdevu sabiedrības Allažu saime vadītājs Ēriks Čoders norāda:

Katrs gadījums ir izvērtējams atsevišķi, taču, salīdzinot ar lielajām komercbankām, mēs visus riskus neuzkraujam tikai kredītņēmējam. Nosakot likmi, vērā tiek ņemts arī pašvaldības atzinums – ja arī pašvaldība uzskata, ka konkrētā uzņēmuma attīstība novadam ir nepieciešama, procentu likme ir zemāka. Varu pateikt vienu konkrētu un pavisam nesenu piemēru: komercbanka novada uzņēmējiem bija gatava izsniegt kredītu ar likmi 18% gadā, bet mēs šo kredītu izsniedzām ar 10% gadā. Novada ieguvums 14–15%, jo 8% ietaupīja uzņēmējs, bet kredītprocenti palika novadā.

Allažu saime ir pierādījusi savas darbības efektivitāti. Tad, kad bankas atsakās palīdzēt, uzņēmēji nāk pie mums. Esam saņēmuši Latvijas Ministru prezidenta Valda Dambrovska pateicības rakstu par to, ka esam palīdzējuši pārvarēt ekonomisko krīzi novadā. Esam unikāli ar to, ka krīzes laikā Allažu pagastā iedzīvotāju skaits pat pieauga, kas ir vistiešākais apliecinājums ekonomiskajai aktivitātei, ko sekmēja arī mūsu krājaizdevu sabiedrība. Protams, mēs riskējām, bet aizdevām, jo zinājām: ja uzņēmums tiks likvidēts, zudīs darba vietas, cilvēki no teritorijas izbrauks, pašvaldībā samazināsies ienākumi no nodokļiem. Atgūt to visu būs daudz dārgāk un ļoti grūti. Faktiski mēs uzņēmāmies vienus riskus, lai samazinātu citus riskus. Mums tas izdevās, un tas ir vēl viens pierādījums krājaizdevu sabiedrību efektivitātei.

Ēriks Čoders: Lai Latvijā nebūtu “caurās cepures” ekonomika

Avots: Rīgas apriņķa avīze, 31.oktobris. http://www.aprinkis.lv/ekonomika/finanses/item/13788-eriks-coders-lai-latvij

Krājaizdevu apvienības valdes loceklis Ēriks Čoders uzskata, ka tieši krājaizdevu sabiedrības ir tas instruments, ar kura palīdzību apturēt naudas aizplūšanu no Latvijas.

“Sākšu ar pasaku par ganu zēnu un velnu. Ganu zēns ar velnu saderēja. Velns solīja, ka viņš piebērs pilnu ganu zēna cepuri ar naudu un tad iegūs tā dvēseli, bet ja nē, zēns iegūs visu pasauli. Velns skraidīja pa visu pasauli, nesa zeltu un bēra cepurē, bet cepure bija caura un viņš to nepiebēra.

Ja mēs paskatāmies uz šodienas Latvijas ekonomiku, tad to droši var saukt par “caurās cepures” ekonomiku. Tiek minētas iespaidīgas summas, kas Latvijas ekonomikā ienākušas ar uzturēšanās atļaujām, cik cepurē daudz iebērts. Taču, kad mēs paskatāmies statistiku, cik tai “cepurē” ir palicis, tad izrādās, ka tieši otrādi – kolīdz naudas plūsma it kā pieauga, tā nauda, kas aizplūst no Latvijas, palielinājās vēl straujāk. Reālā ekonomikā nauda neieiet. Un neieiet viena iemesla dēļ. Tādēļ, ka mums nav finanšu sistēmas ar robežām.

Zem tās ganiņa cepures šodien stāv otra cepure – tā ir skandināvu banku cepure vai nekustamo īpašumu tirdzniecības firmu cepure, bet tā nav ganiņa cepure, tā nav mūsu valsts sabiedrības cepure. Viņa ir tukša un paliek arvien tukšāka. Lai panāktu, ka nauda paliek Latvijā, tad vai nu cepurei ir tomēr jābūt ar dibenu, vai arī lai tā cepure ir virs bedres kā ganiņam, kas pieder viņam pašam.

Lai to panāktu, mums ir jāizveido finanšu sistēma, kuras pamatā ir kooperācija un kur ir noteiktas barjeras naudas aizplūšanai. Amerikā, Kanādā un citās attīstījās valstīs nav iespējams tā kā Latvijā, ka naudu ieskaita un tūlīt pat aizskaita tālāk. Priekšā ir ļoti spēcīgas barjeras, kas aizstāv vietējo tirgu, vietējo sabiedrību.

Taču mēs esam pilnīgi atvērti, bez jebkādas aizsardzības. Pārdodot banku “Citadele“, vairs nebūs nozīmes, cik mums ir noguldījumi, cik mums ir investīcijas, viņas būs tikai līdz tam brīdim, kamēr te varēs gūt lielāku peļņu nekā citur. Lai gūtu šeit lielāku peļņu nekā citur, mums ir jābūt mazākām algām, sliktākiem dzīves nosacījumiem, tikai šādā gadījumā šeit plūdīs nauda. Pietiek mums gribēt dzīvot mazliet labāk, nauda no mums aizbēgs. Lai tā nenotiktu, ir jābūt robežām, kas šo naudu notur valstī, reģionos.

Viens no 200 gadus pasaulē pārbaudītiem mehānismiem ir finanšu kooperācija jeb krājaizdevu sabiedrības. Vietējā sabiedrība izveido finanšu institūciju, kur viņi iegulda savu naudu. Ar šīs finanšu institūcijas palīdzību viņi meklē arī naudu no malas un kļūst par šīs piesaistītās naudas noteicējiem. Tieši viņi nosaka, vai šai naudai ir laiks iet prom no teritorijas, vai tai ir jāpaliek. Tas arī ir Īrijas atkopšanās cēlonis, tas ir arī iemesls, kādēļ Anglijā krīzes laikā četrkāršojās kooperatīvu īpatsvars finanšu sektorā. Tieši tāpēc, ka viņi būvēja robežas jeb barjeras, lai nauda neplūstu prom.

Es pat domāju, ka tādā veidā, pat nepiesaistot naudu, var panākt, ka naudas daudzums palielinās, jo, ja mēs strādājam, mēs radām vērtību, ja mēs neļaujam šai vērtībai aizplūst, mēs kļūstam arvien bagātāki. Un gluži otrādi, ja nav šīs robežas, mēs varam strādāt, cik gribam, kāds vienmēr paņems vairāk, nekā varam paturēt. Mūsu darbs pārvērtīsies bezcerīgā skrējienā pakaļ ātri braucošam vilcienam.

Latvijai jau ir pieredze kooperatīvu finanšu sistēmas veidošanā ar senu vēsturi. Cara laikā, kad latvieši ieguva brīvību no dzimtbūšanas, viņi bija pilnīgi bez īpašumiem, viņiem nebija ķīlu, ko dot bankām. Gandrīz visi bija spiesti sākt no nulles, un loģiski viņiem bija nepieciešams kaut kāds starta kapitāls, un vienīgais reālais veids, kā to iegūt, bija ar nelielām naudām mesties kopā, viens ir pirmais, kas nostājas uz kājām, viņš palīdz nākamajam utt. Tas ir iespējams tikai tad, ja nopelnītā nauda paliek pašu rīcībā.

Tāpat to ļoti labi izmantoja arī starpkaru Latvijas periodā. Valsts ļoti brīvi deva naudu finanšu kooperatīviem, tāpēc arī tie izveidojās Latvijā vairāk nekā 600. Gandrīz katrā pagastā tādi bija. Un tad nebija tā, kā tagad, ka tikai vienā vai divās vietās attīstās ekonomika uz visas valsts rēķina. Tad visa valsts attīstījās. Un tieši pateicoties šai sistēmai, kas ļāva naudu novirzīt konkrētā teritorijā, jo bija robeža, kas neļāva šai naudai aizplūst.

Šodien ir ļoti daudz programmu, daudz prezentāciju un pētījumu, cik daudz naudas ir ieguldīts Latgales atbalstam un citu reģionu atbalstam, bet tāds īsts pētījums, cik no šīs ieguldītās naudas paliek tur, nav, ja šādu pētījumu paveiktu, parādītos ļoti bēdīgs skats, ka nauda, kas ieguldīta Latgalē, ātri pa dažādiem ceļiem aizplūst atpakaļ uz Rīgu. Un diemžēl ar cilvēkiem kopā.

Lai to apturētu, jāveido robeža. Un robežas var izveidot šādi finanšu kooperatīvi, kuriem ir jāapvienojas, jo skaidrs, ka šodien Latgalē savākt tik daudz līdzekļus, lai paši saviem spēkiem viņi paceltu Latgali, nav iespējams. Tur, kur ekonomika ir atpalikusi, tur ir lieli riski ieguldīt naudu, bet tur ir arī liela iespēja nopelnīt. Jo riskos ir liela peļņas iespēja. Ja šādu sistēmu mēs izveidojam pa visu valsti, mēs varam panākt, ka no tām teritorijām, kur nauda šobrīd ir lieka, tā tiek novirzīta tām teritorijām, kur ir vairāk vajadzīga. Īriem, pateicoties finanšu kooperatīviem, izdevās apturēt iedzīvotāju bēgšanu no valsts.

Arī mums ir izdevies pierādīt, ka tas ir iespējams. Manis pārstāvētā Allažu Saime, kas ir šobrīd lielākā krājaizdevu sabiedrību ārpus Rīgas, 2008. gadā pierādīja efektivitāti šādai krājaizdevu sabiedrību sistēmai. Kad Latvijā dēļ krīzes sākās otrais emigrācijas vilnis un cilvēki sāka braukt prom, Siguldas novada Allažu pagastā bija pretēja tendence. Mums pēkšņi strauji palielinājās iedzīvotāju skaits. Tas notika tāpēc, ka mēs bijām tas salmiņš, pie kura glābās slīcēji – finanšu problēmās nokļuvušie cilvēki. Mēs nebijām tāds kuģis, kāds ir krājaizdevu sabiedrības Īrijā, Anglijā, Vācijā vai Polijā, mēs neesam arī tāda laiva, kā Lietuvā, mēs bijām tikai salmiņš, bet pie viņa ķērās desmitiem ģimeņu, un tas salmiņš bija tas, kas ļāva neaizbraukt.

Mums bija divi milzīgi kredītu pieaugumi. Uzņēmēji nāca pēc kredītiem, jo krīzes laikā viņiem strauji kritās apgrozījums, bet, tā kā viņiem jau bija kredīti bankās, bankas prasīja papildu ķīlas un nodrošinājumus, bet šādu iespēju uzņēmējiem nebija. Viņiem draudēja atņemt ražošanas iekārtas, tad viņi būtu spiesti pārtraukt ražošanu, atlaist cilvēkus. Mēs bijām vienīgie, kas bija gatavi šīs iekārtas ļaut pārkreditēt, lai viņi ražošanu neslēdz.

Otra grupa bija cilvēki, kas bija zaudējuši darbu, un jaunu darbu varēja atrast diezgan patālu no mājām. Mums palielinājās pieprasījums pēc mašīnām. Cilvēki ņēma mašīnas, lai varētu aizbraukt strādāt.

Mēs rēķinām, ka aptuveni 70 ģimenēm šādā veidā palīdzējām palikt Latvijā. Ja šāda krājaizdevu sabiedrību sistēma būtu visā valstī, tad mēs varētu reizināt šīs 70 ģimenes ar simts. Tās būtu ģimenes, kas droši paliktu Latvijā. Tādēļ ir svarīgi izvērst finanšu kooperatīvu kustību visā Latvijā un, lai šī sistēma darbotos efektīgāk, būvēt otrā līmeņa kooperatīvu, kurā apvienotos mazie reģionu kooperatīvi, lai palīdzētu viens otram un kopā spētu paveikt lielākus projektus. Taču, lai to izdarītu, ir jāmaina likums.

Ja mēs vēlamies būt saimnieki paši savā zemē, tas ir nekavējoties jādara, lai nauda un cilvēki pārtrauktu aizplūst no Latvijas. “