Ēriks Čoders: Lai Latvijā nebūtu “caurās cepures” ekonomika

Avots: Rīgas apriņķa avīze, 31.oktobris. http://www.aprinkis.lv/ekonomika/finanses/item/13788-eriks-coders-lai-latvij

Krājaizdevu apvienības valdes loceklis Ēriks Čoders uzskata, ka tieši krājaizdevu sabiedrības ir tas instruments, ar kura palīdzību apturēt naudas aizplūšanu no Latvijas.

“Sākšu ar pasaku par ganu zēnu un velnu. Ganu zēns ar velnu saderēja. Velns solīja, ka viņš piebērs pilnu ganu zēna cepuri ar naudu un tad iegūs tā dvēseli, bet ja nē, zēns iegūs visu pasauli. Velns skraidīja pa visu pasauli, nesa zeltu un bēra cepurē, bet cepure bija caura un viņš to nepiebēra.

Ja mēs paskatāmies uz šodienas Latvijas ekonomiku, tad to droši var saukt par “caurās cepures” ekonomiku. Tiek minētas iespaidīgas summas, kas Latvijas ekonomikā ienākušas ar uzturēšanās atļaujām, cik cepurē daudz iebērts. Taču, kad mēs paskatāmies statistiku, cik tai “cepurē” ir palicis, tad izrādās, ka tieši otrādi – kolīdz naudas plūsma it kā pieauga, tā nauda, kas aizplūst no Latvijas, palielinājās vēl straujāk. Reālā ekonomikā nauda neieiet. Un neieiet viena iemesla dēļ. Tādēļ, ka mums nav finanšu sistēmas ar robežām.

Zem tās ganiņa cepures šodien stāv otra cepure – tā ir skandināvu banku cepure vai nekustamo īpašumu tirdzniecības firmu cepure, bet tā nav ganiņa cepure, tā nav mūsu valsts sabiedrības cepure. Viņa ir tukša un paliek arvien tukšāka. Lai panāktu, ka nauda paliek Latvijā, tad vai nu cepurei ir tomēr jābūt ar dibenu, vai arī lai tā cepure ir virs bedres kā ganiņam, kas pieder viņam pašam.

Lai to panāktu, mums ir jāizveido finanšu sistēma, kuras pamatā ir kooperācija un kur ir noteiktas barjeras naudas aizplūšanai. Amerikā, Kanādā un citās attīstījās valstīs nav iespējams tā kā Latvijā, ka naudu ieskaita un tūlīt pat aizskaita tālāk. Priekšā ir ļoti spēcīgas barjeras, kas aizstāv vietējo tirgu, vietējo sabiedrību.

Taču mēs esam pilnīgi atvērti, bez jebkādas aizsardzības. Pārdodot banku “Citadele“, vairs nebūs nozīmes, cik mums ir noguldījumi, cik mums ir investīcijas, viņas būs tikai līdz tam brīdim, kamēr te varēs gūt lielāku peļņu nekā citur. Lai gūtu šeit lielāku peļņu nekā citur, mums ir jābūt mazākām algām, sliktākiem dzīves nosacījumiem, tikai šādā gadījumā šeit plūdīs nauda. Pietiek mums gribēt dzīvot mazliet labāk, nauda no mums aizbēgs. Lai tā nenotiktu, ir jābūt robežām, kas šo naudu notur valstī, reģionos.

Viens no 200 gadus pasaulē pārbaudītiem mehānismiem ir finanšu kooperācija jeb krājaizdevu sabiedrības. Vietējā sabiedrība izveido finanšu institūciju, kur viņi iegulda savu naudu. Ar šīs finanšu institūcijas palīdzību viņi meklē arī naudu no malas un kļūst par šīs piesaistītās naudas noteicējiem. Tieši viņi nosaka, vai šai naudai ir laiks iet prom no teritorijas, vai tai ir jāpaliek. Tas arī ir Īrijas atkopšanās cēlonis, tas ir arī iemesls, kādēļ Anglijā krīzes laikā četrkāršojās kooperatīvu īpatsvars finanšu sektorā. Tieši tāpēc, ka viņi būvēja robežas jeb barjeras, lai nauda neplūstu prom.

Es pat domāju, ka tādā veidā, pat nepiesaistot naudu, var panākt, ka naudas daudzums palielinās, jo, ja mēs strādājam, mēs radām vērtību, ja mēs neļaujam šai vērtībai aizplūst, mēs kļūstam arvien bagātāki. Un gluži otrādi, ja nav šīs robežas, mēs varam strādāt, cik gribam, kāds vienmēr paņems vairāk, nekā varam paturēt. Mūsu darbs pārvērtīsies bezcerīgā skrējienā pakaļ ātri braucošam vilcienam.

Latvijai jau ir pieredze kooperatīvu finanšu sistēmas veidošanā ar senu vēsturi. Cara laikā, kad latvieši ieguva brīvību no dzimtbūšanas, viņi bija pilnīgi bez īpašumiem, viņiem nebija ķīlu, ko dot bankām. Gandrīz visi bija spiesti sākt no nulles, un loģiski viņiem bija nepieciešams kaut kāds starta kapitāls, un vienīgais reālais veids, kā to iegūt, bija ar nelielām naudām mesties kopā, viens ir pirmais, kas nostājas uz kājām, viņš palīdz nākamajam utt. Tas ir iespējams tikai tad, ja nopelnītā nauda paliek pašu rīcībā.

Tāpat to ļoti labi izmantoja arī starpkaru Latvijas periodā. Valsts ļoti brīvi deva naudu finanšu kooperatīviem, tāpēc arī tie izveidojās Latvijā vairāk nekā 600. Gandrīz katrā pagastā tādi bija. Un tad nebija tā, kā tagad, ka tikai vienā vai divās vietās attīstās ekonomika uz visas valsts rēķina. Tad visa valsts attīstījās. Un tieši pateicoties šai sistēmai, kas ļāva naudu novirzīt konkrētā teritorijā, jo bija robeža, kas neļāva šai naudai aizplūst.

Šodien ir ļoti daudz programmu, daudz prezentāciju un pētījumu, cik daudz naudas ir ieguldīts Latgales atbalstam un citu reģionu atbalstam, bet tāds īsts pētījums, cik no šīs ieguldītās naudas paliek tur, nav, ja šādu pētījumu paveiktu, parādītos ļoti bēdīgs skats, ka nauda, kas ieguldīta Latgalē, ātri pa dažādiem ceļiem aizplūst atpakaļ uz Rīgu. Un diemžēl ar cilvēkiem kopā.

Lai to apturētu, jāveido robeža. Un robežas var izveidot šādi finanšu kooperatīvi, kuriem ir jāapvienojas, jo skaidrs, ka šodien Latgalē savākt tik daudz līdzekļus, lai paši saviem spēkiem viņi paceltu Latgali, nav iespējams. Tur, kur ekonomika ir atpalikusi, tur ir lieli riski ieguldīt naudu, bet tur ir arī liela iespēja nopelnīt. Jo riskos ir liela peļņas iespēja. Ja šādu sistēmu mēs izveidojam pa visu valsti, mēs varam panākt, ka no tām teritorijām, kur nauda šobrīd ir lieka, tā tiek novirzīta tām teritorijām, kur ir vairāk vajadzīga. Īriem, pateicoties finanšu kooperatīviem, izdevās apturēt iedzīvotāju bēgšanu no valsts.

Arī mums ir izdevies pierādīt, ka tas ir iespējams. Manis pārstāvētā Allažu Saime, kas ir šobrīd lielākā krājaizdevu sabiedrību ārpus Rīgas, 2008. gadā pierādīja efektivitāti šādai krājaizdevu sabiedrību sistēmai. Kad Latvijā dēļ krīzes sākās otrais emigrācijas vilnis un cilvēki sāka braukt prom, Siguldas novada Allažu pagastā bija pretēja tendence. Mums pēkšņi strauji palielinājās iedzīvotāju skaits. Tas notika tāpēc, ka mēs bijām tas salmiņš, pie kura glābās slīcēji – finanšu problēmās nokļuvušie cilvēki. Mēs nebijām tāds kuģis, kāds ir krājaizdevu sabiedrības Īrijā, Anglijā, Vācijā vai Polijā, mēs neesam arī tāda laiva, kā Lietuvā, mēs bijām tikai salmiņš, bet pie viņa ķērās desmitiem ģimeņu, un tas salmiņš bija tas, kas ļāva neaizbraukt.

Mums bija divi milzīgi kredītu pieaugumi. Uzņēmēji nāca pēc kredītiem, jo krīzes laikā viņiem strauji kritās apgrozījums, bet, tā kā viņiem jau bija kredīti bankās, bankas prasīja papildu ķīlas un nodrošinājumus, bet šādu iespēju uzņēmējiem nebija. Viņiem draudēja atņemt ražošanas iekārtas, tad viņi būtu spiesti pārtraukt ražošanu, atlaist cilvēkus. Mēs bijām vienīgie, kas bija gatavi šīs iekārtas ļaut pārkreditēt, lai viņi ražošanu neslēdz.

Otra grupa bija cilvēki, kas bija zaudējuši darbu, un jaunu darbu varēja atrast diezgan patālu no mājām. Mums palielinājās pieprasījums pēc mašīnām. Cilvēki ņēma mašīnas, lai varētu aizbraukt strādāt.

Mēs rēķinām, ka aptuveni 70 ģimenēm šādā veidā palīdzējām palikt Latvijā. Ja šāda krājaizdevu sabiedrību sistēma būtu visā valstī, tad mēs varētu reizināt šīs 70 ģimenes ar simts. Tās būtu ģimenes, kas droši paliktu Latvijā. Tādēļ ir svarīgi izvērst finanšu kooperatīvu kustību visā Latvijā un, lai šī sistēma darbotos efektīgāk, būvēt otrā līmeņa kooperatīvu, kurā apvienotos mazie reģionu kooperatīvi, lai palīdzētu viens otram un kopā spētu paveikt lielākus projektus. Taču, lai to izdarītu, ir jāmaina likums.

Ja mēs vēlamies būt saimnieki paši savā zemē, tas ir nekavējoties jādara, lai nauda un cilvēki pārtrauktu aizplūst no Latvijas. “

Advertisements

Pateicībā par Latvijas Republiku

Autors: Ēriks Čoders, KKS “Allažu saime” valdes priekšsēdētājs

1918.gada 18.novembrī II Rīgas pilsētas teātra telpās (tagad Nacionālais teātris) Tautas Padomes svinīgajā sēdē tika proklamēta Latvijas Republika.

Tautas Padome, kā mūsu valsts pirmais likumdevējs, spēja apvienot visus nacionālos spēkus, kas ticēja latviešu tautas spējai izveidot savu nacionālo valsti.

Karš bija izpostījis Latvijas zemi, liela daļa latviešu saskatīja nākotni saistībā ar Padomju Krieviju, netrūka arī tādu, kas aizstāvēja ideju par Latvijas iekļaušanu Lielvācijas sastāvā.

Kur smelt spēkus, lai realizētu sapni par Latvijas valsti?

Atbildes uz šiem jautājumiem bija jāatrod jau pirms 1918.gada 18.novembra, un atbildes reāla atbalsta formā sniedza latviešu finanšu kooperatīvi (krājaizdevu sabiedrības). Pirms Latvijas Republikas proklamēšanas nacionālpatriotiski un valstiski domājoši spēki veidoja nacionālu finanšu sistēmu, kas izglāba jauno Latvijas valsti krīzes situācijā.

Tautas Padome tika dibināta 1918.gada 17.novembrī Rīgas latviešu amatnieku krājaizdevu kases telpās Rīgā Suvorova ielā (tagad Krišjāņa Barona iela 3, ēka kļuvusi par valsts īpašumu). Arī jaunās Latvijas Republikas valdība savas darbības sākumā izmantoja šīs telpas.

Valsts kancelejas direktors D. Rudzīts par Pagaidu valdības pirmajām dienām raksta:

Grūti stādīties sev priekšā vai ir bijusi pasaulē kāda valdība, kas atrastos bēdīgākā stāvoklī par mūsu Pagaidu valdību, kuras Latvijas tapšanas vēsturē ir piekritusi tik liela loma, tās darbības pirmajā laikā. Pirmajās dienās pēc valsts proklamēšanas valdībai nebija ne santīma naudas, nebija pat telpu, kur noturēt savas sēdes, un nebija arī nekādas varas. Bet šī valdība bija stipra ar savu entuziasmu, lielo uzņēmību un neatlaidību. Pirmās apspriedes Pagaidu valdība noturēja vai nu tais pašās Latviešu amatnieku krājaizdevu kases telpās, vai Centrālo viesnīcā, kur pagaidām bija apmeties ministru prezidents, vai arī viena vai otra jaunā kabineta locekļu privātā dzīvoklī.

Un atkal atbalstu jaunā Latvijas valsts saņēma no latviešu finanšu kooperatīviem.

  • Pirmo aizdevumu, ko saņēma Latvijas Republika, izsniedza Rīgas latviešu amatnieku krājaizdevu kase.
  • Pirmo valsts iekšējo aizņēmumu, ko veica Latvijas Republika, izpirka 4. Rīgas savstarpības kredītsabiedrība.
  • Vislielāko ziedojumu, ko saņēma jaunā Latvijas valsts, iemaksāja 2. Vidzemes savstarpības kredītsabiedrība.

Latvijas Pagaidu valdības protokolā Nr.1 aprakstīts viss tā brīža Latvijas valsts budžets. Pagaidu valdībai ienākušas sekojošas naudas summas:

  • caur A. Kampi 5575 markas;
  • no 2. Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības 5000 krievu rubļu
  • no E. Kalniņa Palsmanē 100 markas;
  • caur 2. Rīgas tirgotāju biedrību 100 krievu rubļu un 1000 markas;
  • no 4. Rīgas savstarpējās kredītbiedrības (iemaksa uz pirmo iekšējo aizņēmumu) 10.000 markas;
  • no Rīgas Latviešu amatnieku krājaizdevu kases (aizdevums) 25.000 krievu rubļu;
  • no Latviešu nacionālās padomes 3454 markas.

Pārfrāzējot Latvijas Republikas valsts kancelejas direktora D. Rudzīša teikto, var apgalvot:

“Grūti stādīties sev priekšā, vai ir bijusi pasaulē kāda valdība, kuras darbībā tik izšķiroša loma ir bijusi finanšu kooperatīviem – krājaizdevu sabiedrībām.”

Līdz 1940.gada 17.jūnijam Latvijas Republikas valdības neaizmirsa šo finanšu kooperatīvu izšķirošo devumu valsts tapšanā. Ar vairāk kā 600 krājaizdevu sabiedrību starpniecību saimnieciskā aktivitāte tika veicināta visos Latvijas reģionos. Krājaizdevu sabiedrības no Latvijas valsts saņēma gan tiesisku, gan finansiālu, gan materiālu atbalstu. Un ieguvēja bija Latvijas tauta.

Tāpēc loģisks ir padomju okupācijas varas lēmums aizliegt finanšu kooperatīvu darbību Latvijā jau pirmajā okupācijas dienā, 1940.gada 17.jūnijā.

Taču neloģiska ir situācija, kad atjaunotā Latvijas Republika ir vienīgā valsts Eiropā, kur krājaizdevu sabiedrības nav saņēmušas no valsts ne tiesisku, ne materiālu, ne finansiālu atbalstu. Latvijas valstij šodien pieder daudzi īpašumi, ko Padomju okupācijas iestādes konfiscēja krājaizdevu sabiedrībām. Padomju vara to darīja ar mērķi  “ar saknēm izravēt ideju par Latvijas valsti”.

1918.gadā Latvijas valsti izglāba valsts vīru gudrība, jo viņi prata izvēlēties uzticamus sabiedrotos un bija uzticīgi savai izvēlei.

Brīvības cīņu dalībnieki nešaubījās, ka jāveido kopīga kredītiestāde – banka, kas piederētu sabiedrībai un pārstāvētu tās intereses. Latvieši sāka plūkt savas uzvaras augļus. Viņi dibināja Tautas banku, kas jau savas darbības sākumā apvienoja 429 organizācijas, no tām 205 kooperatīvus, 66 biedrības un 158 pašvaldības.

Kāda situācija Latvijā ir šodien? Pēdējie notikumi ap Krājbanku, Hipotēku bankas likvidācija, kredītresursu nepieejamība uzņēmējiem (it sevišķi laukos) un daudzo augļotāju augstie procenti liecina, ka problēma ir aktuāla un ne mazāk svarīga.

2008. gada krīzē Latvijas Republikas liktenis izšķīrās ārzemēs, jo vēstures mācības netika ņemtas vērā un atjaunotajā Latvijā netika izveidota nacionāla finanšu sistēma.

Diemžēl pašreiz Latvijas Republikā par uzvarētājiem sevi var uzskatīt cariskās Krievijas ierēdņi un Baltvācu muižniecība, kā arī padomju okupācijas darboņi, jo likumdošanā ir nostiprinātas viņu idejas un uzskati.

Pirmkārt, tikusi ierobežota ideja par kopīgu kooperatīvu kredītiestādi – banku, kas būtu glābusi daudzu uzņēmēju un pašvaldību naudu Sakaru bankā un Krājbankā.

Otrkārt, ierobežotas tiesības vietējiem uzņēmējiem aizņemties no apkārtnes iedzīvotājiem un citiem uzņēmējiem, kā arī sabiedrisko organizāciju iesaistīšana.

Par to, ka mūsu valsts pamatlicējiem bija taisnība, veidojot nacionālu finanšu sistēmu, atbalstot sadarbību, veidojot krājaizdevu sabiedrības, liecina arī tāds fakts, ka viņu izstrādāto attīstības ceļu izvēlējās un turpina iet gan skandināvi un vācieši, gan īri, poļi, lietuvieši un igauņi, kā arī daudzas citas valstis. Gan citu valstu, gan pirmās Latvijas Republikas pieredze liecina, ka tikai modernas finanšu kooperācijas attīstība dotu iespēju uzņēmējiem, iedzīvotājiem un pašvaldībām arī lauku teritorijās saņemt konkurētspējīgus un līdzvērtīgus finanšu pakalpojumus.

Kā tas bija iespējams, ka mūsu senči pirms simts gadiem bez atbilstošas izglītības un zināšanām, bez pieredzes (jo kur gan to varēja ņemt, ja celmlauži un pionieri reģionā bija  tieši latvieši?) izveidoja tik modernu finanšu kooperācijas modeli?

Atbilde ir vienkārša un reizē sarežģīta. Viņiem priekšā teica sirds, jo viņi sev un savai valstij ticēja no visas sirds.

Biedrība “Krājaizdevu apvienība”, kas dibināta ar mērķi atjaunot neatkarīgu finanšu sistēmu, valsts svētkos aicina atcerēties, ka neatkarība nav aizsargājama tikai ar ieročiem. Tautas pārticība un neatkarība no “svešas” naudas ir labākais tautas un valsts pastāvēšanas garants.

Latvijas valsts dzimusi šūpulī, ko kārusi krājaizdevu sabiedrība

17. novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās Suvorova ielā, kas ir tagadējā Krišjāņa Barona 3, ielā tika nodibināta Tautas padome, kura attiecīgi ievēlēja pirmo Latvijas Pagaidu valdību. 1918. gada 18. novembrī II Rīgas pilsētas teātra telpās (tagad Nacionālais teātris), Tautas Padomes svinīgā sēdē tika proklamēta Latvijas valsts.

————————–

Avots: Ielūgums Krišjānim Baronam, memorialiemuzeji.lv, 31. okt. 2013

Lielas ir mīlgrāviešu, un ne tikai viņu, gaviles, kad sabiedrotie ar Ziemeļamerikas Savienoto Valstu palīdzību 1918. gada rudenī beidzot salauž vācu militāros spēkus. Nozīmīgi notikumi seko cits citam. Vācijā izceļas revolūcija, Vācijas karaspēks gatavojas doties uz savu dzimteni.

Šai laikā Krišjānis Barons uzturas Mīlgrāvī, Dombrovska celtajos lolojumos. Abi spriež par politiku un notikumiem kara laukā.

Latvijā, Rīgā rodas ideja dibināt Latvijas valsti. Latvijas vēsturē 1918. gada 17. novembris ir tikpat būtisks kā šī paša gada 18. novembris, jo 17. novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās Suvorova, tagadējā Krišjāņa Barona, ielā tika nodibināta Tautas padome, kura attiecīgi ievēlēja pirmo Latvijas Pagaidu valdību. 1918. gada 18. novembrī II Rīgas pilsētas teātra telpās (tagad Nacionālais teātris), Tautas Padomes svinīgā sēdē tika proklamēta Latvijas valsts. TP nebija tautas vēlēta pārstāvniecība, lai gan tās sastāvā bija daudzi, kas 1917. gadā tika ievēlēti dažādās institūcijās. Turpināt lasīt