Autors Ēriks Čoders

Dzimtbūšanas atcelšana atmodināja latvietī vēlmi pašapliecināties.

Dziesma izrādījās tā vērtība, ko neviens nebija spējis atņemt un kas veidoja brīvlaistā latvieša lielāko bagātību. Tā, pateicoties pašdarbībai, veidojās pirmās oficiāli reģistrētās latviešu organizācijas – dziedāšanas biedrības.

Neizbēgami starp dziesmām tika pārmīti arī vārdi un apspriesti gan sadzīviski, gan saimnieciski jautājumi. Kopā saliekot prātus, daudzām problēmām radās arī risinājums. Divas galvas gudrākas par vienu, četras rokas varošākas par divām.

Tā lēnām mākslinieciskā pašdarbība attīstīja un veidoja saimniecisko pašdarbību. Apvienojot līdzekļus, tika iegādātas ražošanas iekārtas un darba galdi, stādāmie materiāli un sēkla. Attīstījās kooperācija, un bija grūti atdalīt, vai tā ir finanšu kooperācija, jo zemnieki aizņēmās un aizdeva, vai ražošanas kooperācija, jo iegādāto tehniku izmantoja kopīgi.

Uz latviešu biedrošanos ar aizdomām skatījās gan politiskā, gan ekonomiskā elite. Šajās aktivitātēs viņi saskatīja apdraudējumu savai varai, un turpmākie gadi apliecināja, ka viņu aizdomas nebija bez pamata.

Vislielāko apdraudējumu savai kundzībai pār latvieti vācu muižniecība un Cariskās Krievijas ierēdniecība saskatīja tieši finanšu kooperācijā. Ja ražošanas kooperatīvi savas tiesības izcīnīja salīdzinoši agri, tad finanšu kooperatīvi tiesības apvienoties ieguva tikai pēc neatkarīgas valsts izveidošanas. Pirmās latviešu veidotās krājaizdevu sabiedrības tika aizliegtas, kā, piemēram, Kurzemes guberņas Sodu pagasta zemnieku veidotā krājaizdevu sabiedrība nelegāli darbojās 12 gadus līdz vācieši panāca tās aizliegšanu. Tā pirmo legāli reģistrēto krājaizdevu sabiedrību latvieši nodibināja Pēterburgā. Tas palīdzēja legalizēt finanšu kooperatīvu darbību arī Latvijas teritorijā, jo aizliegums nedeva garantiju, ka ārpus Latvijas teritorijas reģistrēta krājaizdevu sabiedrība nedarbosies arī Kurzemē, Vidzemē un Latgalē, un nekļūs par vienu, visus apvienojošu, organizāciju. Tā kā šo procesu vairs nebija iespējams kontrolēt, tad no vāciešu un Krievijas ierēdņu puses tika darīts viss, lai to sašķeltu un sadrumstalotu.

1874.gadā tika dibināti Dundagas, Emburgas un Valles kredītkoperatīvi. 80-ajos gados Kurzemē tika nodibinātas 30 jaunas krājaizdevu sabiedrības. Vidzemē 1879. gadā tika nodibināts Rūjienas, 1885.g. – Kastrānes, 1882. g. – Raunas kredītkooperatīvs. Latviešu tautas apspiedēju rokās bija palicis tikai viens ierocis, lai apkarotu latviešu pašapziņas celšanos – sadrumstalotība.

Ja dažādās latviešu biedrības un ražošanas kooperatīvi apvienoja latviešus pēc kādas vienas vienojošas pazīmes, tad kredītkooperācijas attīstība draudēja ar visu latviešu apvienošanos. Tāpēc latviešu krājaizdevu sabiedrības jau 1894. gadā sāka cīnīties par kopīgas apvienojošas organizācijas veidošanu, bet muižniecība un politiskā vara, slēpjoties aiz skaistām frāzēm par tiesībām katram latvietim katrā miestā veidot savu kredītkooperatīvu, centās kustību šķelt pēc nacionālās, teritoriālās, sociālās vai nodarbinātības pazīmes.

Otrs svarīgākais pretdarbības iemesls bija tīri ekonomisks. Latviešu apvienošanās ražošanas kooperatīvos deva iespēju viņiem saražot vairāk un lētāk, bet, pateicoties dažādiem finanšu instrumentiem (bankām, krājkasēm, lombardiem), muižniecība un politiskā elite spēja saražotās vērtības pārdalīt par labu sev. Latviešu krājaizdevu sabiedrības draudēja izjaukt šo kārtību.

Turīgs un saliedēts latvietis bija reāls drauds visiem paverdzinātājiem. Tāpēc pēc Latvijas Republikas nodibināšanas jaunā valsts par vienu no prioritātēm izvirzīja – krājaizdevu sabiedrību veidošanu un apvienošanu, bet 1940. gadā padomju okupācijas režīms pirmos aizliedza tieši finanšu kooperatīvus.

Diemžēl šodien Latvijas likumdošana vairāk līdzinās Cariskās Krievijas attieksmei pret latviešiem. Likums neļauj veidot kopīgu komercsabiedrību, lauku krājaizdevu sabiedrībām sava darbības teritorija jāsaskaņo ar vietējo ierēdniecību un tiek stimulēta sabiedrību sadrumstalotība pēc interesēm, nodarbinātības un teritoriālā principa.

“Latvijas Krājbankas” (gluži tāpat kā Sakaru bankas, Tautas bankas, Zemes bankas, Saules bankas, Parex bankas utt.) likvidācija vissmagāk skāra tieši lauku iedzīvotājus un pašvaldības, jo tā bieži bija vienīgā viņiem pieejamā alternatīva. Gan citu valstu, gan pirmskara Latvijas Republikas pieredze liecina, ka tieši lauku teritorijās pieaug krājaizdevu sabiedrību nozīmīgums un īpatsvars sniegto finanšu pakalpojumu jomā. Tikai modernas finanšu kooperācijas attīstība dotu iespēju uzņēmējiem, iedzīvotājiem un pašvaldībām arī lauku teritorijās saņemt konkurētspējīgus un līdzvērtīgus finanšu pakalpojumus.

Arī jaunveidotās Attīstības bankas panākumi būs tiešā atkarībā no finanšu kooperācijas attīstības. Vai uzņēmējs kredītresursus varēs ieguldīt ražošanas attīstībā, vai viņam būs jākreditē un jārisina dažādi saimnieciski un sadzīviski jautājumi, būs atkarīgs no finanšu kooperatīvu aktivitātes konkrētajā reģionā.

Kā piemēru Attīstības bankas veiksmes stāstam esam ņēmuši Vācijas pieredzi, bet tur lauku teritorijās vairāk kā 60% kredītresursu piedāvā tieši finanšu kooperatīvi.

Iegādājoties kādu preci, ņemt vērā tikai iepakojuma izskatu un formu un nepievērst uzmanību saturam, šķiet dīvaini, lai neteiktu, ka tas ir aizdomīgi vieglprātīgi.