Kooperācija vai čemodāni

Pārpublicēts no http://www.diena.lv/blogi/kooperacija-vai-cemodani-13942798

Autors: Jānis Kučinskis. 2012. gada 19. aprīlis 13:23

„Cilvēki savā dziļākajā būtībā ir sadarbības būtnes. Kad cilvēki apvienojas, viņi kļūst sekmīgi”

/Viens no „Mondragon” dibinātājiem Haviers Salaberija/

Kooperācija tulkojumā nozīmē kopdarbību.

Lai kooperētos, nepieciešama:

  1. Liela gribēšana vai sāpīga vajadzība;
  2. Savstarpēja uzticība;
  3. Kooperācijas principu un vērtību izpratne, kā arī aroda zināšana;
  4. Praktiska darbība soli pa solim.

“Ceļu būvējam, to ejot”

/Mondragon kooperatīvu devīze/

Ja papētam katras kooperatīvas kustības iesākumus dažādās valstīs un laikos, tad ievērojam, ka parasti cilvēki sāk kooperēties grūtos laikos. Grūti laiki var izpausties dažādi:

  • Sociāli netaisnīgs režīms;
  • Liela un plaša nabadzība;
  • Vispārējs morāles pagrimums;
  • Karu, epidēmiju vai citu katastrofālu notikumu sagrauta ekonomika;
  • Ekonomikas krīze, masu bezdarbs;
  • Kad zudušas cerības uz citiem krīzes risinājumiem.

„Kooperācija ir nabadzības meita un turības māte”

/Šarls Žids/

Labs grūtu laiku piemērs ir periods pēc dzimtbūšanas atcelšanas Latvijā XIX gadsimta otrajā pusē, kad latviešu zemnieki ieguva t.s. putna brīvību, kad teorētiski no muižniekiem varēja izpirkt zemi, bet zemniekiem nebija līdzekļu, nedz arī kādas valsts atbalsta programmas. Tāpēc bez savas zemes un naudas līdzekļiem palikušie iedzīvotāji nolēma sev palīdzēt paši.

Arī tajā smagajā periodā daudzi cilvēki izvēlējās no Latvijas aizbraukt, bet palikušie sāka sadarboties, lai krīzi pārvarētu kopīgiem spēkiem. Dibinot dažādas biedrības, krājaizdevu sabiedrības, lauksaimniecības kooperatīvus, patērētāju biedrības un citas kooperatīvās sadarbības formas, lauku cilvēki atdzīvināja vietējo saimniekošanu un samērā īsā laikā radās turība. Gandrīz katra pagasta centrā tika uzbūvēts lepns krājaizdevu sabiedrības nams, parādījās savi veikali, darbnīcas, koppienotavas, krejotavas, dzirnavas un citi objekti. Drīz vien turīgie lauku kooperatīvi bija tik stipri, ka sāka investēt Rīgā. Grūti iztēloties, cik tālu šis saimnieciskais pacēlums būtu gājis, ja to nepārtrauktu karš.

Vai mūsdienu Latvijā ir nobrieduši apstākļi vajadzībai pēc kooperācijas?

Es uzskatu, ka noteikti jā. Faktiski kooperācijai bija jāsākas krietni agrāk, tad mēs nebūtu nonākuši tik dziļā krīzē. Bet – labāk vēlāk, nekā nekad.

Īss patreizējā stāvokļa raksturojums

20 gadus Latvijā īstenota ekonomiskā un sociālā politika, kuras galvenie rezultāti ir šādi:

– Lielā mērā iznīcināta nacionālā un vietējā ražošana;

– Iekšējais tirgus nav aizsargāts, tāpēc pārtiekam galvenokārt no ievestas produkcijas, kas nozīmē dzīvi uz parāda un masu bezdarbu. Visus pastāvēšanas gadus Latvijas ārējās tirdzniecības bilance bijusi ar lielu iztrūkumu;

– Latvijai nav patstāvīgas monetārās un fiskālās politikas, tāpēc visu šo laiku esam dzīvojuši naudas trūkumā un uz kredīta, kas sadārdzinājis visas izmaksas un radījis atkarību no kreditoru noteikumiem;

– Veselas jomas, kā banku sektors un mazumtirdzniecība, faktiski atdotas starptautiskām korporācijām, kurām neinteresē mūsu stāvoklis, bet maksimāla peļņa. Iznākumā kapitāls no Latvijas aizplūst, bet vietējā ekonomika panīkst;

– Katras produktīvas darbības žņaugšana ar nodokļiem un subsīdiju politiku, vienlaikus saudzējot augļošanu un spekulācijas, kā arī tos uzņēmumus, kuri reģistrējušies ārzonās.

– Notikusi un turpinās mērķtiecīga Latvijas depopulācija, kas izpaužas kā krasi negatīva dzimstība (izmiršana), masveida izbraukšana un infrastruktūras sabrukums (slēdz skolas, slimnīcas, pasta nodaļas, sab. transporta maršruti, brūk ceļi, likvidēti apmēram 500 pagasti vai ciemi);

– Starpība starp dzimušajiem un mirušajiem pa šiem gadiem pārsniegusi 260 000, vairāk nekā 300 000 darbaspējīgu cilvēku izbraucis no valsts, bet šī izbraukšana, kas turpinās, nav mazinājusi bezdarba līmeni. Oficiāli bez darba Latvijā pašlaik ir 133 423 cilvēki jeb no darbaspējīgo skaita, bet tie ir tikai reģistrētie bezdarbnieki, kuri ieguvuši vai vēl nav zaudējuši šo statusu. Patiesībā bez darba ir daudz vairāk cilvēku.

– Katastrofāli pieaudzis parādu slogs. Latvijas valsts parāds sasniedzis 5,678 miljardus latu, bet rezidentu parāds – 20, 754 miljardus latu. Pastāvot esošajai sistēmai, šos parādus nav iespējams atdot un tie turpinās augt, izveidojies klasiskais parādu slazds, kas nozīmē: jo vairāk izmaksājam parādu segšanai, jo vairāk pieaug kopējā parādu nasta.

– Apmēram 80% uzņēmumu jau pieder ārzemniekiem.

Daži kooperācijas mērķi katrā reģionā

– Atjaunot vietējo ekonomiku, pašiem radot darbavietas un orientējoties uz pilnu nodarbinātību,

– Tiekties uz stāvokli, kad vietējais patēriņš tiek nodrošināts galvenokārt ar vietējo ražošanu un pakalpojumiem;

– Mazināt un iespēju robežās novērst atkarību no ārvalstu bankām, apdrošināšanas un tirdzniecības ķēdēm, radot savu kreditēšanas un tirdzniecības sistēmu;

– Saglabāt un vairot vietējo kontroli pār vietējiem resursiem: zemi, mežiem, ūdeņiem, infrastruktūru, zemes bagātībām; izvēlēties jomu vai nozari, kurā reģions varētu kļūt vadošs visas valsts mērogā;

– Demokratizēt vietējo varu, lai pašpārvalde nebūtu tikai tukšs lozungs, iedzīvotāju iesaisti pašpārvaldē veicinot arī ar nepieciešamiem izglītības pasākumiem;

– Savu pieredzi popularizēt, veicinot līdzīgu attīstību arī citos valsts reģionos un labvēlīgi ietekmējot valsts likumdošanu.

– Pats galvenais resurss kooperācijā ir pats cilvēks un viņa darbs, tāpēc kooperācijas mērķis ir nodrošināt katra cilvēka cienīgu, augstākas jēgas piepildītu un perspektīvu dzīvi.

Skaidrs, ka šos mērķus nevarēs sasniegt ar tiem pašiem paņēmieniem un morāli, kuri mūs ieveduši krīzē. Būtībā kooperācija ir kustība, kas balstās uz augstākiem ideāliem, un kas šos ideālus praktiski īsteno dzīvē. Kooperācija ir ilgtermiņa projekts, kas orientēts ne ne tikai uz šodienu, bet arī uz nākamām paaudzēm. Līdz šim mums nav paveicies, jo katru iesākto attīstību ik pēc laika pārtraukuši kari, revolūcijas, iekārtu maiņas, sociāli apvērsumi. Taču attīstības pieredze un tradīcija ir palikusi.

Trīs paradigmas

Birokrātiskais sociālisms: Sabiedrības intereses īstenosies stingrā un centralizētā partijas avangarda vadībā;

Tirgus fundamentālisms (globālais neoliberālisms): sabiedrības interešu nav; visu noteiks brīvi konkurējoši un uz peļņu orientēti tirgus spēki, neierobežotas privāta kapitāla plūsmas;

Kooperatīvā kustība: sabiedrības intereses īstenosies brīvprātīgā, demokrātiskā un apgaismotā sadarbībā starp cilvēkiem un dažādām uzņēmības formām.

Šos pēdējos 20 gadus mums mācīta konkurence un uz maksimālu peļņu orientēta uzņēmējdarbība jeb bizness, pat ja šis bizness nozīmē citu cilvēku iedzīšanu postā. Un šī paradigma mūs tiešām iedzinusi postā.

Pretējā paradigma ir sadarbība, solidaritāte, demokrātija arī darbā un kopīgais labums. Līdzīgus lozungus izmantoja arī komunisti, bet šīs vērtības tika birokrātiski uzspiestas no augšas, bieži vien nerēķinoties ar cilvēkiem. Kooperācijā sadarbība ir brīvprātīga un atvērta. Tā gan orientēta uz solidaritāti un kopīgo labumu, bet šajā procesā neiznīcina un nenonivelē indivīdu. Kooperācijas rezultāti dažādās valstīs ar savu praksi apgāzuši vairākus komunisma un kapitālisma potētus mītus, pierādot, ka:

  • efektivitāte ir savienojama ar demokrātiju;
  • ekonomiskās intereses ir savienojamas ar sociālajām;
  • hierarhija ar taisnīgumu;
  • privātās intereses ar kopējām;
  • kooperatīvā identitāte var līdzās pastāvēt sadarbībā ar citiem uzņēmējdarbības modeļiem;
  • iespējamas nepārtrauktas pārmaiņas un jauninājumi, vienlaikus neatsakoties no kooperācijas pamatprincipiem.

Kooperācija iespējama visās dzīves jomās, un kooperācijas iespējām nav robežu.

Piemēram, ja valsts aizvērusi jūsu reģionālo slimnīcu vai vietējo veselības punktu, vai skolu, paši iedzīvotāji, kooperējoties, var atvērt savu.

Starptautiskās kooperācijas vērtības:

  • Pašpalīdzība
  • Atbildības uzņemšanās par sevi
  • Demokrātija
  • Taisnīgums
  • Solidaritāte
  • Godīgums
  • Atvērtība
  • Sociālā atbildība
  • Rūpes par citiem

Globālā biznesa vērtības neoliberālā sistēmā:

  • Alkatība
  • Nevienlīdzība
  • Negodīgums
  • Egoisms
  • Netaisnīgums
  • Slepenība
  • Bezatbildība pret citiem cilvēkiem un dabu

Mērķis: monopolstāvokļa sagrābšana un maksimālas peļņas izspiešana, nerēķinoties, kādas sekas cietīs pārējā sabiedrība.

Kooperatīvu korporācijas Mondragon pamatprincipi

1. Atvērta dalība

MKK ir atvērta visiem cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma, rases, tautības, reliģiskās piederības, politiskās pārliecības vai izcelsmes. Vienīgais uzņem­šanas kritērijs ir profesionālās spējas un vēlme pieņemt noteikumus, kuri savukārt balstīti uz šiem pamatprincipiem.

2. Demokrātiska organizācija

Visiem korporācijas biedriem ir vienādas tiesības, ko izmanto pēc prin­cipa: viena persona – viena balss (kapitālistiskos uzņēmumos darbojas princips: viens dolārs – viena balss). Visām balsīm ir vienāds svars neatkarīgi no balsotāja vecuma, nopelniem, ieņemamā amata, profesionālisma vai uzkrātā kapitāla.

3. Darba cilvēka suverenitāte

MKK par lielāko prioritāti tiek uzskatīts cilvēka darbs, jo tikai tas spēj pārveidot dabu, sabiedrību un pašus cilvēkus. Tā kā cilvēku darbs tiek uzskatīts par galveno bagātības radītāju, arī darba augļu sadales modelim jāatbilst ieguldītajam darbam. MKK nedala cilvēkus “produktīvā” darba darītājos (tiešajos virsvērtības radītājos) un “neproduktīvajos” darbiniekos (biroja, tirdzniecības vietu personāls, kas tieši nerada virsvērtību, bet gādā par tās realizēšanu sabiedrībā un darba priekšnoteikumu radīšanu).

Ņemot vērā darbam piešķirto prioritāro nozīmi, kooperatīvi rūpējas par jaunu darba vietu radīšanu un ir pieņēmuši “no darba neatbrīvošanas” po­litiku. Ja kādā kooperatīvā izveidojies darba roku pārpalikums, bez darba palikušos strādniekus pārceļ uz citu kooperatīvu, kurā darbs ir. Otra iespēja: darīt visu, lai krīzes skartais kooperatīvs atveseļotos, sāktu ražot citu produkciju vai pārkārtotos uz sektoru, kurā šī produkcija ir ne­pieciešama.

4. Kapitāla instrumentālā un pakārtotā nozīme (cilvēks augstāks par kapitālu)

Lai gan kapitāla kā “uzkrātā darba” vērtība ir atzīta un ir atzīta tā nepie­ciešamība uzņēmējdarbības attīstībā, kapitāls tomēr ir pakārtots darbam. Kapitālam nevar būt neatkarīgas eksistences, imperatīva vai savas loģikas – to kapitālam piešķir cilvēku darbība. Praksē šī pamatvērtība izpaužas arī tā, ka par uzņemšanu MKK jāmaksā salīdzinoši liela iestāšanās nauda (pašlaik jau 11 361 eiro), bet tas nenozīmē, ka kooperatīvā netiks uzņemts naba­dzīgs cilvēks. Viņš var nepieciešamo summu aizņemties pašā kooperatīvā (“CAJA LABORAL” sistēmā) un atmaksāt vairāku gadu periodā. Arī atdeve par sakrāto vai ieguldīto kapitālu ir “taisnīga, bet ierobežota”. Dividenžu lielāko daļu darbinieki saņem, tikai pensionējoties vai izstājoties no koope­ratīva, toties šis “atliktais” kapitāls turpina strādāt visu kooperatīva biedru un kopienas labā.

5. Dalība pārvaldē (pašpārvalde)

Kolektīvo uzņēmumu ar demokrātisku dalību pārvalda paši darbinieki, pamatojoties uz brīvu pieejamību visai informācijai un apmācībām, amat­personu ievēlēšanu no darbinieku vidus, konsultācijām un pārrunām par visiem lēmumiem, kas iespaido darbiniekus.

6. Algu solidaritāte

Algām jābūt pietiekamām salīdzinājumā ar algu līmeni reģionā un kooperatīvam pieejamajiem līdzekļiem. Darbam un darba stundām jābūt līdzīgām visos korporācijas uzņēmumos. Atalgojumam jāatbilst iekšējiem noteikumiem, kas balstās uz solidaritāti. Tas nozīmē, ka arī attiecībai starp lielāko un mazāko algu uzņēmumā jābūt saprātīgai. Iesākumā šī attiecība MKK bija 3:1, vēlāk – 4,5:1, tagad, nedaudz pielāgojoties vispārējām ten­dencēm biznesā – 6,5:1. Tādējādi parastie strādnieki MKK saņem nedaudz vairāk nekā vidēji reģionā, bet speciālisti un pārvaldnieki – mazāk nekā atbilstoši darbinieki komercstruktūrās. Lai gan būtībā šāds salīdzinājums ir nekorekts, jo neņem vērā katra darbinieka individuālo kontu, kas tiek uz­krāts visa darba mūža garumā.

7. Sadarbība starp kooperatīviem

Arī tā ir solidaritātes izpausme, kas balsta saimniecisko darbību. Kooperācija veidojas starp kooperatīviem vienas apakšgrupas ietvaros, starp kooperatīviem MKK ietvaros, starp MKK kooperatīviem un kooperācijas kustību pasaulē, starp MKK kooperatīviem un nekooperatīvām organizācijām pasaulē, ar kurām tiek veidotas kopfirmas. Kooperācija starp līdzīgiem vai savstarpēji papildi­nošiem kooperatīviem ļauj veidot ieņēmumus uzkrājošas apakšgrupas, vajadzības gadījumā pārcelt darbiniekus uz kooperatīviem, kuros tie vairāk nepieciešami, sasniegt lielāka mēroga uzņēmumam raksturīgu sinerģiju. Savstarpējā kooperācija ietver arī savstarpēji izdevīgu virsbūvju veidošanu starp dažādu apakšgrupu kooperatīviem, ļauj iesaistīties kopējos attīstības projektos gan lokāli, gan globāli.

8. Sociālās pārmaiņas

MKK ir veicinājis vispārēju basku sabiedrības evolūciju, ievērojami paaugstinot nodarbinātības un labklājības līmeni savā reģionā. Arvien no jauna ieguldot tajā daļu gūtās peļņas, atbalstot vietējās attīstības iniciatīvas, piedāvājot savējās, sadarbojoties arcitām basku sociālajāmun ekonomis­kajām institūcijām, veicinot vietējo kultūru, uz solidaritātes un atbildības principiem balstītu sociālās drošības politiku, MKK devusi lielu ieguldījumu reģiona sociālajā un kultūras attīstībā.

9. Universālums

Iesakņošanās basku reģionā korporācijai netraucē solidarizēties ar vi­siem spēkiem pasaulē, kas tiecas pēc ekonomiskās demokrātijas un darbo­jas sociālās ekonomikas laukā. MKK ir neatņemama starptautiskās koope­ratīvu kustības sastāvdaļa, atbalstot tās galvenos mērķus: mieru, taisnīgumu un attīstību.

10. Izglītība

Iepriekšminēto principu īstenošana iespējama vienīgi tad, ja pietiekama vērība tiek veltīta cilvēku izglītošanai, ja kooperatīvajā un profesionālajā apmācībā ieguldīts pietiekams cilvēcisko un materiālo resursu daudzums, īpaša uzmanība šajā jomā pievēršama jauniešiem, kas noteiks MKK koope­ratīvās pieredzes nākotni.

Ja mēs meklētu kādu īpašu MKK panākumu atslēgu, būtu jāizceļ unikālā māksla iepriekš nosauktos pamatprincipus allaž savienot ar modernā globalizācijas laikmeta mainīgajiem un pretrunīgajiem izaicinājumiem, ikreiz atrodot pieņemamu līdzsvaru.

„Visu sociālo kustību pamata postulāts mūsdienās ir izglītības socializācija, lai katrs bez kādas diskriminācijas varētu brīvi izglītoties. Cilvēka tiesību pasludināšana, ja tā nav nostiprināta ar ekonomiskām un izglītības garantijām, ir tikai gaistošs žests un tukša izrādīšanās, kas labus rezultātus nenesīs. [..] Šiem cilvēkiem jārūpējas par izglītību. Ja viņi dosies pa analfabētisma un ignorances ceļu, tad iegūs tikai verdzību.”

„Zināšanas ir vara, un lai šī vara būtu demokrātiska, zināšanas jāsocializē. Mēs neko nebūsim panākuši, ja tikai proklamēsim cilvēka tiesības, bet cilvēki šīs tiesības nevarēs izmantot.”

/Tēvs Arizmendi/

„Mācībām, lai tās būtu efektīvas, jāturpinās nepārtraukti. Mašīnas un instrumenti nepārtraukti jāatjaunina un jāmodernizē, bet vislielākajai atjaunotnei jānotiek cilvēku prātos un mentalitātē, jo cilvēkiem lemts būt par mašīnu un instrumentu pavēlniekiem.

/Tēvs Arizmendi/

„Zināšanas ir vara. Lai vara būtu demokrātiska, zināšanas jāsocializē”

/ Hosē Marija Arismendiarjeta/

„Galvenā institūcija, kurā cilvēks izkopj savas morālās īpašības, ir darbavieta”

/Hosē Marija Arismendiarjeta/

Kooperatīvu korporācijas „Mondragon” vēsture

Mondragona ir neliela pilsētiņa Spānijas basku reģionā. Baski ir ļoti sena Eiropas tauta, kas dzīvoja mūsdienu Spānijas un Francijas teritorijā. Spānija kopš sava impēriskā perioda baskus vienmēr apspieda un diskriminēja, tāpēc baskiem jau sen nācās mācīties dzīvot, paļaujoties tikai uz sevi.

1930. gados Spānija kļuva par demokrātisku republiku, un tās vadība baskiem apsolīja plašu autonomiju, tāpēc baski šo varu atbalstīja. Bet drīz vien ģenerālis Fransisko Franko veica militāru apvērsumu un nodibināja fašistisku režīmu. Republikāņi šim apvērsumam pretojās, un sākās Spānijas pilsoņu karš, kurā iesaistījās brīvprātīgie arī no citām valstīm. Baski pašaizliedzīgi cīnījās Republikas pusē. Kad nacistiskās Vācijas atbalstītais Franko režīms guva militāru pārsvaru, visvairāk cieta tieši basku zeme, kuras galvaspilsētu Gerniku vācu aviācija noslaucīja no zemes virsas. Pēc uzvaras pilsoņu karā Franko atriebība tika vērsta galvenokārt pret baskiem. Tika aizliegta basku valoda un kultūra, un ieviesti citi represīvi ierobežojumi. Daudzi baski bija spiesti atstāt Spāniju, lai izvairītos no droša nāvessoda. Basku zeme ieslīga dziļā nabadzībā un bezcerībā. Taču pretestības gars nebija salauzts, basku valodu un kultūru sāka mācīt un kopt pagrīdes apstākļos.

Sagatavošanas posms Tēva Arizmendi vadībā (1941 – 1955) un pirmais 24 cilvēku uzņēmums „Ulgor”

1941. gadā Mondragonā darbojās tikai viens uzņēmums, kuram piederēja arī vienīgā skola, kuru apmeklēt varēja tikai 15% bērnu. Šis uzņēmums bija „Union Cerrajera”.

Tēvs Arizmendi ilgi pārliecināja cilvēkus par nepieciešamību savākt ziedojumus sabiedriskai skolai. Atsaucās 600 cilvēku. 1943. gadā skola, ko vadīja tēvs Arizmendi, tika atklāta.

Tēvs Arizmendi bērniem mācīja ne tikai parastās zināšanas, kādas pasniedza citas skolas, bet arī spēju brīvi domāt, sociālo ētiku un apziņu, kā arī sadarbību. Arizmendi skolēni mācījās apšaubīt pastāvošos stereotipus un apgūt solidaritātes principus.

Pēc stundām Arizmendi līdzīgi izglītoja arī pieaugušos. Tā veidojās kooperatīvās kustības pamats un strādnieku kodols, kuri bija gatavi demokrātiski pārvaldīt savas darba vietas.

Pieci Arizmendi audzēkņi pēc skolas pabeigšanas sāka strādāt „Union Cerrajera” un iespēju robežās izmantot praksē apgūtos sadarbības principus. Taču uzņēmuma vadībai tādas aktivitātes nebija pieņemamas, tāpēc 1955. gadā 5 darbinieki šo rūpnīcu atstāja un, izmantojot Arizmendi autoritāti, ceļoja pa visu basku apgabalu, pārliecinot cilvēkus savākt naudu jauna uzņēmuma iekārtošanai. Viņiem izdevās savākt 361,604 dolārus un ierīkot vienkāršu petrolejas plītiņu ražotni „Ulgor”. Šādas plītiņas bija ļoti pieprasītas un darbība nesa labus ienākumus. Uzņēmumā strādāja 24 cilvēki. Kad Spānijā ēdienu gatavošanai sāka izmantot butāna gāzi, „Ulgor” sekmīgi pārņēma šo nozari.

Kooperācijas augšana (1956 – 1969)

Lai arī Franko režīms bija naidīgs pret baskiem, kopumā apstākļi Spānijā bija labvēlīgi kooperācijas attīstībai. Tā kā Franko tika uzskatīts par fašistisku diktatoru, Spānija bija nonākusi starptautiskā izolācijā, bet arī pats Franko īstenoja stingru protekcionisma politiku, kas izpaudās kā iekšējā tirgus aizsardzība pret ārvalstu firmu invāziju un preču importu.

Lai tomēr veicinātu Spānijas saimniecisko atkopšanos pēc Pilsoņu un II pasaules kara radītiem postījumiem un trūkuma, Franko atbalstīja kooperatīvus, jo kooperatīvos apvienojušies cilvēki paši radīja sev darbavietas.

Valsts atbalsts izpaudās kā lēts aizdevums 12,5% – 20% apjomā no uzņēmuma ierīkošanai nepieciešamā kapitāla. Pirmos desmit gadus uzņēmumi tika atbrīvoti no ienākumu nodokļa, bet pēc 10 gadiem no jaunveidotajiem kooperatīvajiem uzņēmumiem prasīja tikai pusi no ienākumu nodokļa. Uzņēmumi varēja brīvi attīstīties, jo pieprasījums pēc precēm Spānijā auga, bet importu ierobežoja protekcionisma politika.

1958. gadā Mondragon uzņēmumi apvienoja jau 149 cilvēkus.

1959. gadā „Ulgor” uzņēmums kapitalizējās un tika pārveidots par kooperatīvu, kura strādnieki vienlaikus bija arī sava uzņēmuma īpašnieki. Tajā pašā gadā viņi izveidoja savu kooperatīvo banku „Caja laboral Popular”, kas darbojās arī kā attīstības banka. Sākās sava kapitāla uzkrāšana.

1969. gadā Spānijas valdība kooperatorus pasludināja par pašnodarbinātām personām, kuras nevarēja pretendēt uz valsts veselības aprūpes un bezdarba pabalstu programmām. Līdz ar to Mondragon kooperatīvi nodibināja savu kooperatīvo veselības aprūpes sistēmu „Lagun Aro”, kuras pakalpojumi izrādījās krietni lētāki, nekā spēja piedāvāt valsts. Drīz vien šis kooperatīvs sāka gādāt arī par dzīvības apdrošināšanu un pensijām.

Kooperatīvu ekspansija (1970 – 1984)

Galvenie posmi:

– 1974. gadā darbojas jau 45 kooperatīvi ar 17 000 biedriem; Ulgor streiko;

– 1975. gadā mirst Francisko Franko, Spānijā sākas politiskas pārmaiņas;

– 1982. gadā Basku reģions gūst vietējās autonomijas statusu, Mondragon izveidojusies par grupu ar 20 000 biedriem-īpašniekiem: 85 industriālajiem, 6 lauksaimniecības, diviem apkalpošanas kooperatīviem, 43 kooperatīvām skolām, 14 mājokļu kooperatīviem, 40 patērētāju kooperatīviem, banku ar 120 filiālēm, pētniecības institūtu, politehnisko koledžu, sociālās drošības un veselības aprūpes kooperatīvu.

– 1980. – 1983. gadā Spānija cieš smagu ekonomisko recesiju.

1970. gados Mondragon uzņēmumi auga un attīstījās apbrīnojamā ātrumā. Šos uzņēmumus, kas sagrupējās reģionālās apakšvienībās, vienoja asociācijas līgums un kopīga attīstības stratēģija, kas stingri aizliedza savstarpēju konkurenci. Daļa tirdzniecības notika starp pašiem kooperatīviem, izmantojot iekšējo norēķinu sistēmu. Fantastiskā ātrumā auga arī Mondragon kapitāls, lai gan tas nebija pašmērķis. Piemēram, Mondragon atteicās no ienesīgiem pasūtījumiem ražot ieročus un nepraktiskas luksus preces, kā arī atteicās no tādas ražošanas, kas pārmērīgi piesārņotu apkārtējo vidi.

1980. gados Spāniju pārņēma smaga un ilgstoša ekonomikas recesija, bezdarba līmenis pārsniedza 20%. Tā kā krita pieprasījums pēc ražojumiem, krīze skāra arī Mondragon. Bet Mondragon savus strādniekus no darba atbrīvot nevarēja, jo strādnieki vienlaikus bija arī īpašnieki. Stājoties kooperatīvā, tiem tika garantēta mūža nodarbinātība un iztika. Lai arī zināmu periodu Mondragon samazināja tūlīt izmaksājamo atalgojuma daļu, samazināja darba laiku un uz periodu rotācijas kārtībā atlaida atvaļinājumā daļu strādājošo, neviens Mondragon biedrs netika atbrīvots vai atstāts bez iztikas. Mondragon izmantoja visas savas kapitāla rezerves, lai nodrošinātu savus biedrus, kā arī izstrādātu jaunus ražojumus un atvērtu jaunus kooperatīvus. Ja basku reģions kopumā krīzes laikā pazaudēja 150 000 darbavietas, tad Mondragon šajā periodā radīja 4 200 jaunas darbavietas (pieaugums par 36%). Tikai 0,6% Mondragon darbinieku īsu periodu bija spiesti pavadīt atvaļinājumā, saņemot 80% no vidējā atalgojuma. Vēlāk viņi saņēma arī starpību.

Ja kapitālistiskajā sistēmā lielākā jaundibināto uzņēmumu daļa bankrotē jau pirmajos gados, ja ne mēnešos, tad Mondragon uzņēmumu sekmības rādītājs pārsniedz 90%. Viens no tik sekmīgas darbības cēloņiem ir savs iekšējais kapitāla fonds, kas kooperatīvajiem uzņēmumiem nodrošina pietiekamu bezprocentu kapitālu. Otrs iemels ir savas zinātniskās pētniecības un jaunu produktu izstrādāšanas iestādes. Pirmo šādu iestādi „Saiolan” Mondragon dibināja 1981. gadā. Tā ne tikai izstrādāja jaunus produkcijas veidus, bet arī apmācīja speciālistus, gatavoja tehniskos resursus, palīdzēja izstrādāt uzņēmējdarbības plānus un piešķīra tiem nepieciešamo finansējumu.

Jaunu ideju inkubēšanai, tālākai izstrādei un ieviešanai tika radīts pētniecības un attīstības centrs „Ikerlan”, kurš sadarbojas ar uzņēmējdarbības skolu. Tātad daļa Ikerlan darbinieku ir studenti, kuri savas mācības apvieno ar zinātnisku praksi un pat dibina savus uzņēmumus. Patiecoties sekmīgai Ikerlan darbībai, Mondragon pirmie Spānijā sāka ražot mikroprocesorus, saules enerģijas paneļus un ūdeņraža dzinējus.

Mēs nedzīvojam paradīzē un mēs neesam eņģeļi

Nevajadzētu domāt, ka viss Mondragon attīstībā noritējis gludi un bez konfliktiem. Lai gan lēmumus demokrātiski pieņem paši darbinieki, tomēr efektīvai un operatīvai darbībai nepieciešami arī darba vadītāji jeb menedžeri. Arī viņi tiek ievēlēti demokrātiski un tikpat demokrātiski var tikt atbrīvoti no amata, bet ne vienmēr izdodas demokrātiju ideāli līdzsvarot ar darbu vadītājam piešķirtajām pilnvarām.

Kad Ulgor sāka ledusskapju ražošanu, tika izveidota papildus ražotne ar nosaukumu Fagor un darbinieku skaits īsā laikā pieauga līdz 3 500. Jaunpieņemtie darbinieki steigā netika pietiekami apmācīti kooperatīvajā ideoloģijā, turklāt darbs noritēja ļoti lielā kolektīvā. Sāka veidoties plaisa starp menedžeriem un strādniekiem. Lai gan ledusskapju ražošana neizrādījās tik ražīga, salīdzinot ar citiem produkcijas veidiem, menedžeri gribēja sev lielāku atalgojumu, kā arī tiesības piešķirt vai nepiešķirt bonusus parastajiem strādniekiem. Izcēlās konflikts, kura rezultātā 700 darbinieku pieteica streiku, kas ilga veselu dienu. Darbinieki atgriezās darbā, bet 24 streika iniciatorus menedžeri atbrīvoja no darba. Tā gan bija pagaidu atbrīvošana, jo tiesības pilnīgi atbrīvot no darba pieder tikai uzņēmuma kopsapulcei. Šis gadījums izraisīja plašas diskusijas. Lai gan risinājums galu galā tika rasts, palika zināma spriedze. Kopš tā laika Mondragon cenšas neveidot lielas ražotnes. Kad darbinieku skaits pārsniedz 300 līdz 400 un turpina augt, ražotne tiek sadalīta sīkākās vienībās. Tas jūtami uzlabo saskarsmi, jo mazākās ražotnēs cilvēki cits citu pazīst.

Pielāgošanās globālajai tirgus ekonomikai (1985 – 1990)

Galvenie posmi:

– 1986. gadā Spānija atveras Eiropai

– 1987. gadā Mondragon apgrozījums pārsniedz 1.6 miljardus dolāru, 19% no tā ir eksports;

– 1989. gadā Spānija savu ekonomiku atver visai pasaulei (paraksta PTO līgumu), basku zeme pieņem Mondragon attīstības modeli;

– 1990. gadā Mondragon biedru skaits pārsniedz 21 300, aktīvu vērtība pārsniedz 2,6 miljardus dolāru, darbojas vairāk nekā 100 kooperatīvi, Mondragon skolās mācās 6500 studentu.

Globalizācija – tas ir nežēlīgs karš

Globalizācija – tas ir nežēlīgs karš, kurā reizēm, kā Lībijas vai Irākas gadījumos, tiek izmantots arī militārais spēks.

Mēs pašlaik dzīvojam globalizācijas un neoliberālisma ideoloģijas laikmeta norietā. Globalizācija nozīmē, ka nacionālo valstu robežas tiek atvērtas neierobežotai preču, pakalpojumu, kapitāla un arī cilvēku plūsmai. Tas nozīmē arī to, ka nacionālām valdībām vairs nav tiesību atbalstīt vai citādi aizsargāt savus uzņēmējus un ražotājus. Teorētiski tiek runāts par vienādiem konkurences noteikumiem, bet praksē mēs labi redzam, ka vienlīdzīgi nav ne konkurences noteikumi, ne svara kategorijas. Piemēram, Latvijā ir vienas no zemākajām lauksaimniecības subsīdijām un vieni no augstākajiem nodokļiem ES, bet robežas augsti subsidētai produkcijai jātur vaļā. Arī svara kategorijai ir liela nozīme. Sportā taču nesūta ringā netrenētu pamatskolnieku, lai tas cīnītos ar smagsvara profesionālu bokseri. Bet neoliberālā ekonomikā plikam, nodokļu žņaugtam zemniekiem jākonkurē ar labi kapitalizētiem starptautiskajiem gigantiem.

Faktiski globalizācija nozīmē to, ka gigantiskas starptautiskās korporācijas sagrābj upurvalstu tirgus un tos bez žēlastības izlaupa. Korporāciju galvenais mērķis ir dot maksimālu peļņu saviem akcionāriem, un tām nav svarīgi, kā pēc tam dzīvos latvieši, spāņi, baski vai pat vienkāršie amerikāņi. Izlaupījušas vienu tirgu, korporācijas dodas uz nākamo. Tām nav ne juridisku, ne morālu tiesību samazināt peļņu, lai kaut ko labu izdarītu sabiedrībai, kuru tās okupējušas. Katra labdarība, ja vien tā nav rafinēta PR kampaņa, tiks traktēta kā noziegums pret korporācijas akcionāriem.

Korporācijas sagrābj ne vien okupēto valstu tirgu, bet arī varu. Tas nozīmē, ka okupēto valstu valdībām jāpārstāv nevis savu pilsoņu, bet starptautisko korporāciju intereses. Tieši tā tas notiek arī praksē.

Nacionālie privātuzņēmumi nespēj efektīvi pretoties korporāciju invāzijai. Nespēj tāpēc, ka arī šiem privātuzņēmējiem ir tāds pats mērķis – maksimāla peļņa. Ja kāds piedāvā pievilcīgu cenu, tipisks privātuzņēmējs savu uzņēmumu pārdos. Vai arī paspēlēs biržā. Tieši to izdarījuši daudzi Latvijas privātuzņēmēji. Es īsti nezinu, kam piederēja, piemēram, „Valmieras piens”, bet nu šis uzņēmums pārdots Krievijas pārpircējiem, kas iecerējuši to pārpakot un pārdot tālāk Francijas korporācijai „Danon”.

Kooperācija ir vienīgā uzņēmējdarbības forma, kas spēj pretoties korporāciju invāzijai. Pirmkārt, tāpēc, ka kooperatīviem peļņa nav galvenais mērķis, un, otrkārt, tāpēc, ka visi kooperatīvu biedri ir arī īpašnieki, un viņi var nolemt nepārdoties. Lai pārdotu kooperatīvu, tas vispirms jālikvidē, un šādam lēmumam nepieciešams kvalificēts biedru vairākums.

Tas apstiprinājās arī Spānijas gadījumā. Pēc atvēršanās globālajiem spēlmaņiem Spānijā sākās agresīva ārvalstu korporāciju invāzija. Piemēram, tirdzniecību gribēja pārņemt Amerikas mazumtirdzniecības gigants Wal-Mart. Tā būtu noticis, ja ne Mondragon. Mondragon bija uzkrājis tik daudz sava kapitāla, ka Spānijas un daļēji arī Francijas lielākos veikalus spēja nopirkt pirmais. Pēc tam atlika šos veikalus konvertēt par patērētāju un darbinieku kooperatīviem. Tā dzima kooperatīvo veikalu tīkls „Eroski”.

Kooperatīvā banka „Caja Laboral” tika pārstrukturēta un sadalīta divās daļās: viena turpināja veikt specifiskas Mondragon kooperatīvu funkcijas, bet otra tika transformēta par parastu, bet arī darbiniekiem piederošu komercbanku, kas atvēra 389 filiāles visas Spānijas teritorijā, aizņemot būtisku Spānijas banku sektora daļu, kas vairs netika ārvalstu iebrucējiem. Saprotiet, kas par vērienu! Bet to visu sāka tikai viens pārgalvīgs jezuītu priesteris un pieci viņa audzēkņi!

Faktiski Mondragon grupa pati centralizēja savu pārvaldi un transformējās par Mondragon korporāciju, kura ar agresīvajām privātkorporācijām varēja konkurēt kā līdzīgs ar līdzīgu, vai pat tās pārspēt, jo Mondragon ir sava finanšu bāze. Jā, tā bija zināma atkāpšanās no sākotnējās Mondragon grupas struktūras, kurā katrs kooperatīvs bija pilnīgi autonoms, bet tā bija stratēģiska izdzīvošanas izvēle. Ne tikai basku reģionam, bet visai Spānijai.

Tā kā Mondragon saviem biedriem garantē darbu uz visu mūžu, nācās mainīt arī jaunu biedru uzņemšanas noteikumus. Tika ieviests gadu garš kandidāta termiņš, un dažos gadījumos, it īpaši ārpus Spānijas, tika pieļauta algotu strādnieku iesaistīšana darbā, šos strādniekus vispār neuzņemot kooperatīvā. Ir valstis, kuras vispār aizliedz kooperatīvu darbību vai arī to birokrātiski apgrūtina. Bet Mondragon pieder uzņēmumi arī šādās valstīs, piemēram, Meksikā, Ķīnā un Brazīlijā.

Ekspansija piecos kontinentos

Pārstrukturējies un centralizējis savu stratēģiju, Mondragon turpināja savu ekspansiju arī globalizācijas apstākļos, bet nu jau piecos pasaules kontinentos. 1996. gadā korporācija apvienoja 86 kooperatīvus, no kuriem 86 turpināja ražot, 44 bija izglītības kooperatīvi, 7 – lauksaimniecības, 15 – būvniecības. Kopumā darbojās 66 000 biedru.

1997. gadā Mondragon aktīvu vērtība sasniedza 7,5 miljardus dolāru, tika nodibināta Mondragon universitāte, korporācija kļuva par vadošo mājsaimniecības preču un mašīnu ražotāju Spānijā un trešo lielāko automobiļu sastāvdaļu ražotāju Eiropā.

1999. gadā Mondragon pieņēma lēmumu piesaistīt ārējo kapitālu, bet bez balsošanas tiesībām. Pašlaik šāds no ārienes piesaistītais kapitāls sastāda 13% no Mondragon aktīviem.

2003. gadā Mondragon darbojās jau 160 kooperatīvi ar 75 000 biedru. Korporācija sadalīta trijos segmentos: industriālais (135 kooperatīvi), finansiālais (6 kooperatīvi) un tirdzniecības (14 kooperatīvi). Eroski ir trešais lielākais mazumtirdzniecības tīkls Spānijā, kura filiāles darbojas arī Francijā un Vācijā.

Pašlaik kooperatīva biedru skaits ir pārsniedzis 100 000, bet strādnieku skaits – krietni lielāks. Apmēram15% strādājošo ir kooperatīvu biedru kandidāti. Krīzes periodā, kāds, piemēram, Eiropā sākās 2008. gadā, kandidāti un piesaistītie nebiedri var tikt atbrīvoti no darba, bet kooperatīva biedriem arvien garantēts darbs uz mūžu, pensija, izmantojamas zemes gabals un rezerves fondā ieskaitītā kapitāla daļa. Atalgojums arī nebiedriem Mondragon uzņēmumos ir par vidēji 15% lielāks nekā līdzīga profila kapitālistiskajos uzņēmumos. Kooperatīva biedrus nevar uzskatīt par algādžiem, ik mēnesi izmaksātā nauda ir daļa no viņu kooperatīva prognozētajiem ieņēmumiem, mīnus atskaitījums rezerves fondā, nedalāmajā kapitālā un Mondragon sociālajās programmās. Gada noslēgumā parasti maksā „13. vai pat 14. algu”. Tā atkarīga no tā, cik prognozētā kooperatīva peļņa atbilst faktiskajai.

Patlaban Mondragon darbojas visās augstāko tehnoloģiju jomās, izceļas ar priekšzīmīgu kvalitāti un cenām. Cenas pieņemamā līmenī palīdz noturēt gan inovācijas gan fakts, ka kooperatīvu ražotnēs ir maz maz uzraugu un kvalitātes kontrolētāju, jo par kvalitātes pārbaudi atbildīgi rūpējas paši ražotāji. Taču arvien grūtāk konkurēt ar Ķīnas ražotājiem, jo Ķīnā pagaidām ir salīdzinoši lēts darbaspēks un ļoti elastīgs darba stundu skaits.

Katram kooperatīva biedram ir tiesības no kooperatīva brīvi izstāties, saņemot arī savu gados uzkrāto peļņas daļu, taču nav tiesību savu dalību pārdot ārpus kooperatīva. Tas darīts ar gudru ziņu, jo daudzi kooperatīvi citās zemēs zaudēja savu statusu tāpēc, ka sāka brīvi tirgot savas daļas vai piesaistīt naudu no ārpuses, līdz ar dalību piešķirot arī balss tiesības. Tādējādi kapitālistiskiem uzņēmumiem bieži izdevās pārņemt kontroli kooperatīvā un konvertēt to par parastu peļņas uzņēmumu vai arī – likvidēt kā konkurentu.

Mondragon dibinātājs par cilvēces nākotni

“Kooperatoru prātos ir ideja, ka nākotnes sabiedrība visdrīzāk būs daudzveidīga visās savās organizatoriskajās formās, ieskaitot ekonomiku. Darbosies un sadarbosies sabiedrībai piederoši uzņēmumi, kooperatīvi un privātas firmas; tirgus attiecības savīsies ar plānošanu un paternāla (birokrātiska) tipa uzņēmumiem – gan kapitālistiskiem, gan sociāliem. Katra saskarsme, katras darbības daba, katras kopienas evolūcijas un attīstības pakāpe prasīs īpašu pieeju, kas neaprobežosies ar vienu organizācijas formu. Ja vien mēs ticam cilvēku savstarpējai mīlestībai, viņu brīvībai, taisnīgumam un demokrātijai.”

/Tēvs Hosē Marija Arismendiarjeta, Basku zemes kooperatīvu korporācijas “Mondragon” ideologs, dibinātājs un virzītājs/

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s