Aleksandrs Kiršteins: “Ja Šveicē pateiksiet, ka tā ir maza zeme un viņu nauda nekam neder, nekad nevarēsiet būt politiķis”

Aprinkis.lv publicēta intervija ar Aleksandru Kiršteinu, par Latvijas pirmās brīvvalsts sasniegumiem, tirgus mītiem un situāciju pašlaik. Interesantas atziņas par mūsu iespējām, tai skaitā neizmantotajām. Pilns intervijas teksts lasāms Aprinkis.lv.

Svarīgākie citāti:

Brīvā valstī var dzīvot pēc savas gribas un viss ir atkarīgs no cilvēka personības, jo paveras praktiski neierobežotas iespējas, ko var izmantot pēc savas vēlmes. Cilvēks, kurš zina, ko grib, spēj pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, iet savu ceļu. Ja cilvēkam ir vāja griba un viņš nekam netic, viņu loka kā smilgu vējā – kurā virzienā pūš, tajā liecas. Tā tas ir bijis visos laikos, un vēsture to apliecina.

Mums ir 110 novadu pašvaldības, ko noapaļosim uz 100. Ja katrai pašvaldībai iedotu nevis 200 tūkstošus, kā viņiem solīja pie apvienošanās, bet 10 miljonus, 100 x10 miljoni = 1 miljards. Tas ir mazāk, nekā valsts ieguldīja vienā “Parex” bankā. Ja 100 novados izveidotu vietējās krājaizdevu sabiedrības un katrai piešķirtu 10 miljonus latu, lauki neizskatītos tik depresīvi. Parādītos nauda un cilvēki sāktu rosīties – Pēteris atvērtu galdniecības, Kārlis skārdnieku darbnīcu, bet Jānis – kafejnīcu utt. Vietējā krājaizdevu sabiedrība neplēstu procentus un iemācītos, kā aizdot naudu vietējiem amatniekiem un uzņēmējiem, kuri izmantotu viens otra pakalpojumus un ekonomika sāktu kustēties no mazumiņa. Man liekas, ka pat šķūņi mežā būtu nokrāsoti un zāle izpļauta katrā novadā.

– Kāpēc latvieši pagājušā gadsimta sākumā to varēja dabūt gatavu?

– Tāpēc, ka viņi nezināja, ka ir no mazas valsts un ka tas nav iespējams. Vēl viņi nezināja, ka mums ir mazs tirgus un nederīga nauda. Būtu viņi to zinājuši, protams, ka būtu visu importējuši.

Lasot vēstures liecības, mani pārsteidza ātrums, kādā latvieši ar pieticīgām zināšanām, sākot praktiski no nekā, sasniedza pasaules līmeņa izcilību. A. Leitneram vajadzēja tikai trīs gadus, lai pēc pirmā motocikla viņš Latvijā uzbūvētu arī pirmo automobili. VEF ražotajā “Minox” tika realizētas vairākas principiāli jaunas tehnoloģiskas idejas, ko inženieri izstrādāja gada laikā un kas radīja apvērsumu fotorūpniecībā. Pietiek pat tikai ar šiem diviem piemēriem, lai saprastu, ka izcilību var sasniegt ļoti īsā laikā. Un ne jau nauda rada izcilību, bet gan cilvēku smadzenes.

Tāpēc uz jautājumu, vai esam izmantojuši 21 neatkarības gadu, jāatzīst, ka varējām izdarīt arī daudz vairāk. Tomēr tas, ka cilvēkiem ir individuālā brīvība, ir pats svarīgākais, un šis ieguvums mums nenoliedzami ir.

Un kas notika pēc 1991. gadā, kad padomju sistēma sabruka? Cilvēks no tā divistabu dzīvokļa jau netiek ārā. Viņš neko nemāk – ne viņš prot organizēt, ne atbildēt par sevi.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mēs varējām darīt, ko gribam. Problēmas radīja tas, ka mēs visiem ticējām, jo mums nebija ne savu lielo rūpnieku, ne lielo kuģu īpašnieku, kuri orientējās brīvā tirgus apstākļos. Savulaik, kad Latvijas Augstākās padomes ekonomikas komisijas locekļi aizbrauca uz Džordžtaunas universitāti, profesors Juris Vīksniņš teica: “Tirgus visu noregulēs.”

… Mēs ticējām brīvajam tirgum, un tam, ka šī tirgus neredzamā roka visu noregulēs. Taču, kā viens vēlāk asprātīgi teica: “Zināt, kāpēc šī roka ir neredzama? Tāpēc, ka viņas vienkārši nav!”

Paņemsim citu piemēru tepat Eiropā. Piemēram, Šveici. Šī ir maza vai liela valsts? Ja jūs Šveicē pateiksiet, ka viņi ir maza zeme, ka viņu nauda – Šveices franks – ir nekam nederīgs, un ieteiksiet, ka viņiem vajadzētu pievienoties eiro vai dolāram, jūs zaudēsiet savu politisko karjeru, jūs nekad nevarēsiet būt politiķis. Viņi vienkārši nezina, ka viņi ir mazi, tāpēc viņiem ir viena no spēcīgākajām valūtām pasaulē, kuru arī izmanto starpvalstu norēķinos.

Bet 19. gadsimta sākumā Šveicē nebija nekā tāda, kā nebija Latvijā. Dažos kantonos tur bija aizliegts pārvietoties ar automobiļiem, jo viņi tika uzskatīti par smirdošiem zārkiem. Tāpēc tie, kuri bija daudzmaz spējīgi auto inženieri, brauca uz citām Eiropas valstīm, tostarp uz Rīgu Latvijā, jo viņi nevarēja dabūt darbu savā nozarē.

Ja mums būtu valdība ar nacionālu stāju, mēs būtu aizstāvējuši savas intereses krīzes laikā, kā to izdarīja Islandes valdība. Mēs visus eiro kredītus būtu pārlikuši latos un devalvējuši par 40 %. Līdz ar to visi kredīti un parādi cilvēkiem būtu par 40 % mazāki, jo viņi tajā brīdī būtu latos. Bet valdības vadītājs Ivars Godmanis un citi sāka stāstīt, kā tas izskatīsies starptautiski. Un kā tad Īslande izskatās? Vai slikti? Viņa izskatās labāk nekā Igaunija, kas ir eirozonā. Īslandē cilvēki vairs nav parādā, bet viņiem tie parādi bija tādi paši kā mums. Taču viņi pieņēma lēmumu, ka bankās citās valūtās paņemtie kredīti tika pārlikti kronās un uzreiz tika devalvēti. Un vietējie iedzīvotāji necieta, jo to naudu piedrukāja vietējā banka. Viņiem naudas vērtība zuda par 40 %, bet viņi algā saņēma par 40 % vairāk. Tātad parāda nav, un tas nepalielinās. Viņi no krīzes izķepurojās, viņiem sāk iet labāk un viņi vairs negrib pievienoties Eiropas Savienībai. Islandē ir 300 tūkstoši iedzīvotāju, bet pamēģiniet viņiem pateikt, ka viņi ir maza zeme un viņiem ir nekavējoši jāatsakās no kronas.

Jāatzīst, ka es nevaru nosaukt nevienu valdību, kura Latvijā atjaunotās brīvvalsts laikā ļoti būtu aizstāvējusi nacionālās intereses. Pasaules mērogā esam unikāli kā valsts, kura brīvprātīgi atteicās bez kādām kompensācijām no sev de iure piederošās Abrenes teritorijas.

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s