14. februārī saņēmām patīkamu apliecinājumu savas darbības rezultātiem: uz Krājaizdevu Apvienības darbībām sāk reaģēt tā saucamā finansistu pasaule. Runa ir par Rūtas Kesneres 2014. gada 14. februāra publikāciju laikrakstā “Diena”, “Grib aizvietot bankas”.
Kā reiz teica Mahatma Gandijs, “Vispirms viņi tevi ignorē, tad smejas par tevi, pēc tam cīnās ar tevi, bet beigās tu uzvari.”
Ignorēšanas fāze ir pārvarēta, sākas izsmiešana. Mēs progresējam. Un tā, lai dzīvo vārda brīvība! Tālāk seko mūsu komentārs šim rakstam, strukturētā un izvērstā formā 
Vai bankas jāaizvieto ar krājaizdevu sabiedrībām?
Jau virsrakstā apgalvots, ka krājaizdevu sabiedrības grib aizvietot bankas. Jāsaka, ka šāds mērķis ir ļoti ambiciozs, un pie pašreizējās lietu kārtības tas būtu stipri pagrūti. Iemesls ir visai vienkāršs: krājaizdevu sabiedrības, atšķirībā no komercbankām, bezskaidru naudu emitēt nevar. Lai pilnībā aizvietotu bankas, būtu jāiegūst arī bezskaidrās naudas emisijas tiesības.
Pašlaik krājaizdevu sabiedrības var papildināt finanšu sistēmu, aizstājot bankas tur, kur bankas savu darbību sašaurina. Pretēji bankām, krājaizdevu sabiedrības nevar savu kapitālu pārcelt uz citu valsti vai izvietot citās nozarēs; it īpaši teritoriālās KKS ir piesaistītas konkrētai teritorijai un tāpēc ir ieinteresētas problēmas risināt uz vietas. Pēdējās krīzes laikā mazāk cieta tās valstis, kurās ir labāk attīstīta KKS kustība – Īrija, Polija, Lietuva.
Tomēr krājaizdevu sabiedrības ar laiku var kļūt par bankām. Viens no šādiem piemēriem ir holandiešu kooperatīvā Rabobank, kas vēsturiski veidojusies kā atsevišķu krājaizdevu sabiedrību kopējā organizācija un pašlaik Global Finance to ierindo starp pasaules 50 drošākajām bankām. Šādas organizācijas izveide Latvijā ir arī Krājaizdevu Apvienības mērķis.
Vai krājaizdevu sabiedrību atbalsts ir Nacionālās Apvienības iniciatīva?
Citējot rakstu,
Šo Nacionālās apvienības Visu Latvijai!TB/LNNK pārstāvja Imanta Parādnieka iniciatīvu finanšu eksperti gan vērtē kritiski, bet finansists Ģirts Rungainis pat dēvē par «ekonomisko analfabētismu» un «etnogrāfisko kapitālismu».
Te nu nāksies nedaudz palabot raksta autorus. Sākotnēji tā ir Krājaizdevu Apvienības iniciatīva, taču mēs nebūt neiebilstam, ja ideja rod atbalstu starp politiķiem, kuriem rūp vietējo iedzīvotāju intereses. Šī kooperācijas forma Latvijā pastāvējusi vismaz 150 gadu. Vēl tagad uz atjaunotā Krievu drāmas teātra sienas uz Kaļķu un Kalēju ielas stūra ir redzams krājaizdevu sabiedrības nosaukums, kas tur atradās pirms pirmā pasaules kara. Līdzīgi uzraksti vērojami uz tās pašas Kaļķu ielas sienas pie ieejas Līvu laukumā, latviešu un krievu valodās. Radikālu nacionālismu piešūt neizdosies.
Rungaiņa kungam ir izdevies spārnotais izteiciens par “etnogrāfisko kapitālismu” un “ekonomisko analfabētismu”. Žēl, ka Rungaiņa kungs tā arī nepaskaidro, kāpēc krājaizdevu sabiedrības ir ekonomiskais analfabētisms – varbūt mēs ieklausītos un visu mestu malā, lai velti netērētu savu dzīvi bezcerīgiem pasākumiem… Tikmēr iedvesmosimies no Rabobank piemēra, kas ar savu pastāvēšanu apgāž Rungaiņa kunga pieņēmumus. Uzskatīsim, ka arī pazīstams investīciju baņķieris dažreiz pasaka aplamības.
Taču terminam “etnogrāfiskais kapitālisms” nenoliedzami piemīt savs mistisks šarms 
Ja kādam ir vēlēšanās gūt priekšstatu par Rungaiņa kunga pasaules redzējumu, var palasīt viņa 2007. gada interviju Dienā.
Vai noguldījumus Krājaizdevu sabiedrībās garantē valsts?
Lasām tālāk Dienas rakstu:
Nodokļu maksātāji caur Noguldījumu garantiju fondu garantē visus TKS biedru noguldījumus līdz 100 000 eiro.
Arī noguldījumus Latvijas bankās beigu beigās garantē valsts. Taču te ir viena būtiska nianse: Valsts kase ir pats pēdējais garantētājs. Gan Latvijā strādājošās bankas, gan krājaizdevu sabiedrības daļu no saviem līdzekļiem iegulda Noguldījumu garantiju fondā (NGF). Ja banka vai krājaizdevu sabiedrība bankrotē, noguldījumus kompensē vispirms no NGF, izgrābjot banku un KS veidotos uzkrājumus, un tikai tad, ja tajā naudas nepietiek, ķeras klāt nodokļu maksātāju naudai.
Apliecinājumam citāts no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas informatīvā resursa klientuskola.lv:
Lai būtu līdzekļi visām garantētajām atlīdzībām, Latvijā ir izveidots Noguldījumu garantiju fonds (NGF), kurā bankas un arī krājaizdevu sabiedrības kā noguldījumu piesaistītāji katru ceturksni veic iemaksas atbilstoši garantēto noguldījumu apmēram, piemērojot korekcijas koeficientu. NGF līdzekļi kopš 1998. gada ir uzkrāti sākotnēji no valsts budžeta un Latvijas Bankas vienreizējas iemaksas. Šobrīd NGF līdzekļi tiek uzkrāti tikai no noguldījumu piesaistītāju maksājumiem un no NGF pārvaldīšanā gūtajiem ienākumiem. NGF līdzekļu uzkrāšanu, pārvaldīšanu un garantētās atlīdzības izmaksas nepieciešamības gadījumā veic FKTK.
Tā kā valsts garantē ikvienam bankas klientam atlīdzību līdz 100 000 euro, neatkarīgi no tā vai konkrētajā brīdī NGF ir pietiekami līdzekļu vai nav, tad gadījumos, kad līdzekļu nav pietiekami, ar FKTK starpniecību tie tiek nodrošināti no Valsts kases.
Kuram ienāca prātā, ka krājaizdevu sabiedrības ir finanšu piramīdas?
I. Parādniekam ir pilnīga taisnība, ka nav jēgas barot svešzemju bankas, ja var barot savējās. Ja tikai, kā smejies, ir ar ko barot. Vēl labāk ir nebarot bankas, bet pašiem sevi. Tam arī ir domātas krājaizdevu sabiedrības. Girtas Upenas teiktais tai pašā rakstā ir skaidrs apliecinājums:
Viena no šādām licencētajām TKS ir Zosēnu krājaizdevu sabiedrība, kura darbojas jau 14 gadu. Tās valdes priekšsēdētāja Girta Upena Dienai stāsta, ka apvieno 524 biedrus un visos šajos gados nav bijis neviena zaudēta kredīta. «Pie mums nāk labprātāk nekā pie bankām, jo mēs esam savējie. Tikai pāris gadījumos ir bijis jāpiesaista tiesu izpildītāji. Mēs nākam pretī saviem lauksaimniekiem, kuriem galvenie ienākumi ir vasarā, tam pielāgojot arī atmaksas grafiku.» G. Upena stāsta, ka kredīti tiek izsniegti līdz 10 000 eiro apmērā. Procentu likmes patēriņa kredītiem ir zemākas nekā komercbankās, hipotekāro kredītu gadījumā – nedaudz augstākas.
Un atkal Rungaiņa kungs:
Ģ. Rungainis šādu valdības prioritāti gan vērtē skeptiski: «Tam ir ļoti augsti riski, domājot tieši par TKS pārvaldību. Tur var izveidot finanšu piramīdas, un cilvēki var pazaudēt savu naudu. Nesen Lietuvā bija skandāls par TKS, kas nespēja atgūt aizdotos kredītus.»
Rungaiņa kungs ir nedaudz piemirsis, kas ir finanšu piramīda. Par to ļoti labi uzrakstīts FKTK lapā ar nosaukumu “Kas jāzina par finanšu piramīdām”. Galvenā pazīme – finanšu piramīda beidz pastāvēt beidzoties naudas plūsmai, t.i., vairs nespējot piesaistīt jaunus dalībniekus un tie dalībnieki, kas pievienojušies piramīdai kā pēdējie, savus līdzekļus pilnībā zaudē.
Visumā, krājaizdevu sabiedrības no šīs problēmas necieš, atšķirībā no dažiem kādreiz pasaulslaveniem investīciju fondiem, piemēram Bernard L. Madoff Investment Securities LLC.
Rungaiņa kungs ir investīciju baņķieris. Ja viņš investētu kaut piecās krājaizdevu sabiedrībās katrā pa 100 tūkstošiem eiro, viņš varētu gulēt diezgan mierīgi – Noguldījumu garantiju fonds garantētu visus viņa ieguldījumus kopā ar visiem procentiem. Jautājums tikai, kā tikt iekšā šajās krājaizdevu sabiedrībās. Rungaiņa kungs, varbūt nāciet mūsu pusē ar visu savu naudu?
Daži vārdi par Lietuvas bankrotējušo krājaizdevu sabiedrību. Kā jau iepriekš rakstījām, Lietuvā darbojas krājaizdevu sabiedrību kopējā jumta organizācija; no 63 tajā ietilpstošām biedrībām bankrotējusi tikai viena, taču no 14 krājaizdevu sabiedrībām, kas darbojas neatkarīgi, pēdējā gada laikā bankrotējušas ir veselas trīs.
Der atgādināt, ka arī bankas mēdz bankrotēt. Lai atceramies kaut vai Banku Baltija, Parex banku, un Latvijas Krājbanku. Šādu lielu banku bankroti ir daudz postošāki par salīdzinoši mazāko krājaizdevu sabiedrību bankrotiem, jo nogrimstot bankas parauj līdzi ievērojamu Noguldījumu garantiju fonda daļu, un tām ir pietiekama politiska ietekme, lai savus nedarbus pilnībā kompensētu no nodokļu maksātāju naudas.
Krājaizdevu sabiedrības aizpilda bankām neinteresantās nišas
Lasām tālāk “Dienas rakstu”.
Vienlaikus finansists uzsver – TKS kā sava veida nelielas pašpalīdzības kases bija raksturīgas pagājušā gadsimta 20. gadiem un agrārajai ekonomikai, kur vienā ciemā visi visus pazina un zināja, kam var un kam nevar uzticēties. «Latvija tomēr aizvien vairāk urbanizējas, cilvēki dzīvo centralizētāk, un attiecības ir citas. Tāpēc daudz piemērotāka ir banku sistēma, kas mums ir labi funkcionējoša, ar stingru uzraudzību un pārvaldību. Ja kāds, kam vajag, bankās nevar dabūt kredītu, tas ir jārisina šīs sistēmas ietvaros, to uzlabojot. Šī iniciatīva ir ekonomiskais populisms.»
Šādai nostājai piekrīt arī ekonomists un Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors Arnis Sauka, kurš norāda, ka TKS kā lokāli veidojumi nekādā ziņā nevar būt nacionālās finanšu sistēmas pamats, jo tie būtiski neietekmē nedz tautsaimniecību, nedz ekonomikas izaugsmi. «Tas ir tikai viens sīks instruments, to var veicināt, tas nekādu ļaunumu nenodarīs, bet liela labuma arī nebūs. Tā ir spēle uz to cilvēku jūtām, kas atceras tā sauktos miera laikus, kad šāda prakse bija izplatīta.»
Iespējams, Rungaiņa kungs ir nedaudz piemirsis, ka Latvijā vēl joprojām cilvēki dzīvo arī laukos, un vēl joprojām viens otru pazīst. Tāpat, cilvēki viens otru pazīst savās profesionālajās aprindās, piemēram, baņķieru aprindās. Urbanizācija vēl nenozīmē, ka cilvēkiem nebūtu izdevīgi veidot finanšu kooperatīvus. Pirms Pirmā pasaules kara Rīgā bija daudz krājaizdevu sabiedrību, kuras veidoja tirgotāji un amatnieki.
Šodien daudz blīvāk apdzīvotājā Polijā ir daudz krājaizdevu sabiedrību un Vācijā arī daudz mazu, vietēju banku. Aptuveni citējot Pasaules Bankas 2010. gada ziņojumu par Polijas krājaizdevu sabiedrībām (9. lpp),
18 gados kopš 1992. gada krājaizdevu sabiedrībām ir vismaz 1800 filiāles, 2 miljoni biedru, pēdējos 5 gados to aktīvi aug ar ātrumu 20% gadā, kopējais aktīvu daudzums 4,2 miljardi USD (10% pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu), aizņemot 1.4% no visa banku sektora.
Tā pati Pasaules Banka nākošajā lappusē stāsta, ka KS galvenā loma ir mazo un mikrouzņēmēju apkalpošana, nodrošinot depozītu izvietošanu, aizdevumus un norēķinu pakalpojumus, kā arī apdrošināšanu ar starpnieku palīdzību; mērķauditorija ir personas ar zemiem ienākumiem un bez kontiem bankās (ap 20% no iedzīvotājiem).
Krājaizdevu sabiedrību pašlaik vēl nelielā loma tautsaimniecībā neizslēdz to attīstību nākotnē, lai savu ietekmi palielinātu. Pašlaik bankas iet prom no lauku rajoniem, jo tur neatmaksājas darboties; šo nišu varētu aizpildīt krājaizdevu apvienības, veidojot filiāļu un bankomātu tīklus, kā tas jau notiek Lietuvā un Polijā.
Vai krājaizdevu sabiedrību izveide ir tikai spēle uz jūtām? To pavaicājiet tiem mazajiem noguldītājiem, kuri krājaizdevu sabiedrībās var saņemt lielākus procentus nekā bankās, un tiem kredītu ņēmējiem, kuri tikai krājaizdevu sabiedrībās var tikt pie kredītiem, jo bankas viņiem naudu neaizdod vai arī aizdod uz ļoti skarbiem noteikumiem.
Visbeidzot, kāpēc gan “vadošajiem finansistiem” uztraukties, ja jau krājaizdevu sabiedrības ir tik nenozīmīgas? Ļaujiet darboties un pierādīt, kurš modelis ir labāks.
Krājaizdevu sabiedrībām tomēr ir sava loma
Un Dienas raksta nobeigumā pozitīva nots Finanšu ministrijas pārstāvja Alekša Jarocka izpildījumā:
«Lai arī krājaizdevu sabiedrību nozare veido samērā nebūtisku daļu finanšu sektorā, tai ir sava noteikta loma. Šāda vietējā mērogā strādājoša institūcija labāk izprot vietējo specifiku un vajadzības. Tā ir alternatīva kredītiestādēm, jo īpaši lauku reģionos, kur kredītiestāžu pakalpojumi nav tik plaši pieejami,» skaidro A. Jarockis.
Mēs esam uz pareizā ceļa.
Krājaizdevu Apvienība 