Par dažiem krājaizdevu sabiedrību attīstības nosacījumiem

Autors: Inesis Feiferis, Krājaizdevu Apvienības biedrs

Pārpublikācija atļauta ar nosacījumu, ka teksts netiek mainīts un tiek saglabāta atsauce uz pirmavotu.

Rīgā, 2016. gada 22. janvārī, norisinājās konference “Krājaizdevu sabiedrības kā dzinējspēks reģionālajā attīstībā un izaugsmē: Eiropas pieredze un Latvijas nākotnes skatījums”, ko organizēja Eiropas Konservatīvo un reformistu (ECR) grupa Eiropas Parlamentā sadarbībā ar Krājaizdevu Apvienību (KAA) un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru (LLKC).

Šai konferencei ir būtiska nozīme, lai Latvijā sāktu nopietni diskutēt par krājaizdevu sabiedrību (KS) kustības tālākās attīstības stratēģiju, tās kavējošajiem apstākļiem un stimulējošajiem pasākumiem, kam arī veltu šo rakstu. Tas ir pirmais no rakstu sērijas par tēmu, kā tālāk attīstīt krājaizdevu sabiedrības Latvijā.

Ekonomikas ministrija jau pasen virzīja priekšlikumus par to, lai iesaistītu krājaizdevu sabiedrības mikrokredītu izsniegšanā komersantiem, it īpaši reģionos, kur komercbanku darbība pēckrīzes apstākļos ir samazinājusi finanšu pieejamību uzņēmējiem. Ministrija bija sagatavojusi priekšlikumus par grozījumiem Krājaizdevu sabiedrību likumā ar mērķi atļaut izsniegt mikrokredītus visām personām, kas var būt par krājaizdevu sabiedrību biedriem, jo patreiz to ir atļauts darīt tikai attiecībā uz individuālajiem komersantiem, individuāliem (ģimenes) uzņēmumiem, zemnieka vai zvejnieka saimniecībām, bet ir liegts to darīt attiecībā uz komercsabiedrībām (personālsabiedrībām un kapitālsabiedrībām), lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajām sabiedrībām, dzīvokļu īpašnieku kooperatīvajām sabiedrībām, dārzkopības kooperatīvajām sabiedrībām. Paralēli šim priekšlikumam tika virzīts otrs priekšlikums par to, lai ļautu krājaizdevu sabiedrībām veidot kopīgu komercsabiedrību efektīvākai kopdarbībai, lai paaugstinātu KS kompetenci, veicinātu institucionālo attīstību, uzlabotu modernu informācijas tehnoloģiju pielietošanu ikdienas darbā, veicinātu savstarpējo uzraudzību un atbildību.

Finanšu ministrijas tā laika parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens, paužot konferencē ministrijas negatīvo nostāju pret to, lai krājaizdevu sabiedrībām ļautu izsniegt mikroaizdevumus plašākam lokam juridisko personu, kā arī ļaut krājaizdevu sabiedrībām apvienoties un veidot kopīgu komersantu efektīvākai kopdarbībai, savā runā izmantoja atsauces uz it kā negatīvo krājaizdevu sabiedrību pieredzi Eiropas telpā. Pamatdoma bija tāda, ka krājaizdevu sabiedrībām, uzsākot aizdevumu izsniegšanu komercsabiedrībām, nāksies veikt detalizētu aizdevumu izvērtēšanu, kredītportfeļa novērtēšanu, kas nozīmē to, ka tās vairs nebūšot Finanšu ministrijas izpratnē krājaizdevu sabiedrības, bet gan virzīsies banku virzienā. Klausoties šādus oficiālus izteikumus, var rasties priekšstats, ka krājaizdevu sabiedrības neveic ne aizdevumu izvērtēšanu, ne kredītportfeļa novērtēšanu. Vai nu Finanšu ministrija nepārzina krājaizdevu sabiedrību darbības praksi vai arī maldina cilvēkus, jo patiesībā arī pašreiz KS veic katra aizdevuma izvērtēšanu, kā arī kredītportfeļa novērtēšanu saskaņā ar apstiprināto kredītpolitiku, kā to prasa Krājaizdevu sabiedrību likums un Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas (turpmāk tekstā FKTK) normatīvie dokumenti.

Ašeradena kungs apgalvo, ka tās shēmas, kādas Finanšu ministrija ir redzējusi Eiropas telpā, it kā atļaujot krājaizdevu sabiedrībām izsniegt mikroaizdevumus komercsabiedrībām, it kā radot uzņēmējiem vilinājumu tikt pie Noguldījumu garantiju fonda līdzekļiem, negodīgi izmantojot krājaizdevu sabiedrību resursus. Neizklāstot pamatojumu šādiem secinājumiem, Finanšu ministrijas pārstāvis vispārināja atsevišķas attīstības gaitā pieļautas kļūdas dažu valstu krājaizdevu sabiedrību darbībā un kategoriski iebilst pret Ekonomikas ministrijas virzītajiem priekšlikumiem par grozījumiem Krājaizdevu sabiedrību likumā. Tādējādi tiek paslepus mēģināts pateikt, ka uzņēmēji, kas vēlas saņemt mikroaizdevumus no krājaizdevu sabiedrībām, ir tendēti apmānīt sabiedrību un izkrāpt naudu no Noguldījumu garantiju fonda. Bez šaubām, šāda Finanšu ministrijas pārliecība nevar novest ne pie kā cita, kā tikai pie tā, ka ir jāaizliedz krājaizdevu sabiedrībām izsniegt aizdevumus komersantiem, jo citādi uzņēmēji noteikti sāks “shēmot”.

Diskusijās ar Finanšu ministrijas pārstāvjiem par Ekonomikas ministrijas virzītajiem priekšlikumiem par grozījumiem Krājaizdevu sabiedrību likumā, viņi bieži vien atsaucas uz Latvijas Bankas vēstuli “Par Ekonomikas ministrijas plānotajiem grozījumiem “Krājaizdevu sabiedrību likumā””, kurā tā stingri iebilst pret ierosinājumu paredzēt krājaizdevu sabiedrībām iespēju kreditēt komercsabiedrības.

Kāda tad ir Latvijas Bankas pozīcija un argumentācija par Ekonomikas ministrijas izvirzītajiem priekšlikumiem grozīt Krājaizdevu sabiedrību likumu?

Latvijas Banka apgalvo, ka atļaujot krājaizdevu sabiedrībām izsniegt aizdevumus komercsabiedrībām, ievērojami pieaugs ar izsniegtajiem aizdevumiem saistītais kredītrisks. Aizdevumu izsniegšanas uzsākšana komercsabiedrībām radīs nepieciešamību veikt komercsabiedrību kredītspējas detalizētu izvērtēšanu un kredītportfeļa kredītriska novērtēšanu, kuru veikšanai krājaizdevu sabiedrībām nav pietiekamas pieredzes un resursu.

Var piekrist tam, ka daļai krājaizdevu sabiedrību nav šādas kompetences. Bet vai tas ir pietiekams arguments, lai principā aizliegtu visām krājaizdevu sabiedrībām izsniegt komercsabiedrībām aizdevumus, jo ir krājaizdevu sabiedrības, kuras tam ir gatavas? Drīzāk, lai mazinātu šo risku, ir nepieciešama KS darbinieku apmācība, turklāt, apmācība profesionālā līmenī. Līdz šim tādas apmācības nebija iespējamas, jo katrai KS par to bija jārūpējas atsevišķi. Ņemot vērā KS atšķirīgās finansiālās iespējas, katra KS centās apgūt nepieciešamās zināšanas patstāvīgi un ne vienmēr pietiekami profesionālā līmenī. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc Ekonomikas ministrija virzīja priekšlikumu grozīt KS likumu, lai KS varētu veidot kopīgu komercsabiedrību, kuras viena no funkcijām būtu KS personāla apmācība. KS likums (20. pants. Krājaizdevu sabiedrības darbību regulējošās prasības… (5) sadaļa: Krājaizdevu sabiedrība nav tiesīga dibināt komercsabiedrības, kā arī izdarīt ieguldījumus citu komercsabiedrību pamatkapitālā) liedz KS apvienoties un veidot kopēju komersantu, kurš tad arī varētu organizēt KS darbinieku centralizētu apmācību nepieciešamajā līmenī. Galu galā, ir nevis jāliedz pilnībā Krājaizdevu sabiedrībām nodarboties ar mikrokreditēšanu, bet ir jādod izvēles iespējas brīvprātīgi iesaistīties komercsabiedrību kreditēšanā, pieprasot no KS attiecīgu kompetenci. Arī komercbankas tiek uzraudzītas un to prasme pārvaldīt riskus tiek pārbaudīta. Tādas pašas prasības ir attiecināmas arī uz krājaizdevu sabiedrībām, ja tās vēlas iesaistīties mikrokreditēšanas programmās.

Neiztur kritiku arī cits Latvijas Bankas apgalvojums, ka šobrīd tie KS klienti (fiziskas personas, individuālie komersanti, individuālie (ģimenes) uzņēmumi un zemnieku vai zvejnieku saimniecības), kuri ir tiesīgi saņemt KS aizdevumu, par savām saistībām atbild ar visu savu mantu. Atšķirībā no tiem, sabiedrību ar ierobežotu atbildību un akciju sabiedrību (kas ir izplatītākās komercsabiedrību formas) īpašnieki var zaudēt tikai savu ieguldījumu sabiedrībā, nevis visu savu mantu.

Vai nu LB darbinieki nepārzina reālo kreditēšanas praksi vai arī speciāli maldina vēstules lasītājus. Ir taču skaidri zināms, ka reālā kreditēšanas prakse paredz sabiedrību ar ierobežotu atbildību īpašnieku galvojumus, tātad juridisku līdzatbildību par kredīta atmaksu. Tādejādi tiek novērsts šis risks, kur kredīta saņēmējs ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību vai akciju sabiedrības.

Latvijas Banka apgalvo, ka krājaizdevu sabiedrībām uzsākot komercsabiedrību kreditēšanu, t.sk., atbilstoši Ekonomikas ministrijas iecerēm, piedaloties Mikrokreditēšanas programmā, to izsniegto aizdevumu lielums ievērojami pieaugtu, kas būtiski palielinātu KS aizdevumu koncentrācijas risku (vidējais KS kredīta atlikums 2013. gada decembrī bija 2 tūkst. eiro).

Pirmkārt, FKTK noteikumi, kas ir spēkā arī attiecībā uz KS, nosaka to, ka viena kredīta lielums nevar pārsniegt 25% no KS kapitāla. Otrkārt, daudzās valstīs šo jautājumu risina tādejādi, ka regulators (Latvijas gadījumā – FKTK) nosaka ierobežojumus viena kredīta lielumam vai nu attiecībā pret kapitālu, vai arī izejot no aktīvu apjoma vai vēl kā citādi. Līdz ar to aizdevumu koncentrācijas risku var un vajag regulēt un uzraudzīt, nevis aizliegt komercsabiedrību kreditēšanu vispār.

Neiztur kritiku arī tāds Latvijas Bankas apgalvojums, ka kredītportfeļa kvalitātes pasliktināšanās gadījumā KS ir ierobežotas iespējas operatīvi palielināt kapitālu, jo kapitālu veido tās biedru iemaksas (pajas). Saskaroties ar finansiālam grūtībām, KS dalībnieki var nebūt spējīgi palielināt paju kapitāla apjomu.

Bez šaubām, šāds risks pastāv, ja neregulē kapitāla palielināšanas jautājumu. Pirmkārt, tā kā KS gadījumā kredītņēmējs ir arī KS īpašnieks (biedrs), tad, aizņemoties no savas KS, ir jābūt pienākumam proporcionāli aizņēmuma lielumam palielināt biedra iemaksas. Tas atkal ir regulatora jautājums, kādus noteikumus izstrādāt, lai mazinātu riskus, kas varētu būt saistīti ar nepieciešamību nodrošināt pietiekamu kapitālu. Ir skaidrs, ka nedrīkst pieļaut situāciju, kad aizņēmējs nopērk paju par 25 €, bet aizņemas 25 000 €. Otrkārt, ārvalstu, tai skaitā, Lietuvas, pieredze liecina, ka vēl viena no iespējām kā šo risku var regulēt, ir kopīga rezerves fonda izveidošana. Taču Latvijā, kā es jau atzīmēju, Krājaizdevu sabiedrību likums neatļauj krājaizdevu sabiedrībām veidot kopīgu komercsabiedrību. Tāpēc ir nepieciešams grozīt likuma attiecīgo pantu, uz ko arī bija virzīti Ekonomikas ministrijas priekšlikumi, bet tos noraidīja kā Latvijas banka, tā arī Finanšu ministrija.

Latvijas Banka apgalvo, ka, pieļaujot KS uzņemties lielāku kredītrisku un koncentrācijas risku, tiek palielināta varbūtība, ka, īstenojoties ar komercsabiedrību maksātspēju saistītajiem riskiem, būs nepieciešams izmantot noguldījumu garantiju fonda līdzekļus garantēto noguldījumu izmaksai, jo KS piesaistītie noguldījumi ir ietverti garantēto noguldījumu lokā atbilstoši Noguldījumu garantiju likumam, turklāt lielākā daļa no noguldījumiem nepārsniedz likumā noteikto maksimālo garantēto noguldījuma apmēru.

LB šajā gadījumā vadās no pieņēmuma, ka, atļaujot KS izsniegt mikrokredītus juridiskām personām, KS nepamatoti uzņemsies lielāku kredītrisku un koncentrācijas risku, jo tām nav pietiekamu zināšanu un prasmes novērtēt un vadīt kredītriskus. Pati par sevi risku uzņemšanās nenoved pie automātiskas maksātnespējas. Latvijas Bankas apgalvojums paredz to, ka nekas netiek darīts, lai paaugstinātu krājaizdevu sabiedrību personāla kompetenci kredītriska un citu saistīto risku vadīšanā. Daudz loģiskāk būtu piedāvāt priekšlikumus, kā paaugstināt šo tik ļoti nepieciešamo kompetenci, nevis aizliegt kreditēt komercsabiedrības. Otrkārt, KS, tāpat kā komercbankām, ir tiesības izmantot noguldījumu garantiju fonda līdzekļus garantēto noguldījumu izmaksai, jo tās arī veic iemaksas fondā pēc tiem pašiem noteikumiem kā komercbankas.

Latvijas Banka vērš uzmanību uz to, ka Lietuvā, kur KS ir atļauts kreditēt komercsabiedrības, maksātspējas problēmu dēļ jau vairāku šo sabiedrību darbība ir tikusi apturēta. Pēdējo divu gadu laikā četrām Lietuvas KS, tajā skaitā vienai no lielākajām, KS uzraugošā iestāde – Lietuvas Banka – ir atņēmusi licences sakara ar uzraudzības prasību neizpildi. Šīm KS problēmas ar maksātspēju radušās tieši kredītriska pieauguma rezultātā, tām nespējot adekvāti novērtēt un kontrolēt riskus, kas saistīti ar komercsabiedrību kreditēšanu. Lietuvas Banka ir paudusi bažas par KS sektora nesabalansēto attīstību, norādot, ka strauja komercsabiedrību kreditēšanas izaugsme palielina to kredītrisku. Turklāt KS ienākumus nenesošo kredītu īpatsvaram ir tendence pieaugt. Riskus KS maksātspējai paaugstina to ierobežotās iespējas palielināt kapitālu un veidot pietiekamus uzkrājumus, kā arī to tehniskās un administratīvās kapacitātes trūkums pienācīgai risku izvērtēšanai. Tādēļ Lietuvas Banka veic stingrāku uzraudzību un jaunu regulējošo normu izstrādi ar mērķi panākt drošu un stabilu KS darbību. Arī paši KS nozares pārstāvji atzīst, ka pēdējos gados Lietuvas KS ir saskārušās ar nopietnām problēmām, kas saistītas ar juridisko personu kreditēšanu.

Lietuvas gadījumā Viļņas KS bankrots piespieda Lietuvu uzlabot likumu par krājaizdevu sabiedrībām, kā arī Lietuvas Bankai izstrādāt KS domātus speciālus norādījumus, kā izvērtēt biznesa plānus, kā vērtēt riskus, nevis vienkārši deklarēt to, ka viņi ir pret to, ka KS kreditē komercsabiedrības. Problēmu cēlonis bija nepietiekamā krājaizdevu sabiedrību darbības regulējumā, uzraudzībā un nepietiekamā sadarbībā starp krājaizdevu sabiedrībām un Lietuvas Banku, nevis komercsabiedrību kreditēšanā. Lietuvas Banka kā regulators neizvairījās no līdzatbildības par pieļautajām kļūdām un necentās aizliegt krājaizdevu sabiedrībām kreditēt komercsabiedrības. Tieši pretēji, Lietuvas Centrālā Krājaizdevu sabiedrība (The Lithuanian Central Credit Union, II līmeņa KS) 53 KS vārdā ir noslēgusi līgumu ar valsti par Mikrokreditēšanas programmas īstenošanu 14,5 milj. EUR apmērā. Programmas īstenošanas rezultātā tika radītas 3137 jaunas darba vietas, paredzēto 12 milj. EUR vietā tika izsniegti 20 milj. EUR, izsniedzot 1273 aizdevumus. Pēc pieciem gadiem tika norakstīti tikai 50 aizdevumi, kas ir fantastiski labs rezultāts. Tādējādi Lietuvas valsts atbalsta savas KS iesaistot reālā kreditēšanā, kā arī izstrādājot nepieciešamos metodiskos normatīvus darbības risku novēršanai, vienlaicīgi stimulējot mazos uzņēmējus reģionos, jo Lietuvas krājaizdevu sabiedrības atrodas galvenokārt ārpus lielajām pilsētām. Pretēji tam, Latvijā KS tiek pamestas savā vaļā un tām ir jāattīsta sava kapacitāte katrai individuāli un tā rezultātā lielākās krājaizdevu sabiedrības ir Rīgā. Lietuvā KS ir izveidojušas kopīgu otrā līmeņa KS (The Lithuanian Central Credit Union), kas palīdz risināt pirmā līmeņa KS jautājumus. Pretēji tam, Latvijā KS ir aizliegts apvienoties un veidot kopīgu komersantu (KS likuma 20. panta (5) sadaļa).

Lietuvas Banka, Finanšu ministrija, kā arī Lietuvas Centrālā Krājaizdevu sabiedrība kopīgi virzīja iniciatīvu uzlabot krājaizdevu sabiedrību darbības regulējumu. Lietuvas Seims ir izveidojis darba grupu, kurā piedalās visas ieinteresētās grupas un tādējādi izstrādāja grozījumus KS likumā, kas palīdzēja uzlabot KS darbību. Varbūt arī Latvijas Saeimai ir tā jārīkojas?

Latvijas Banka nerunā par to, kā Lietuva atrisināja tās problēmas, uz kurām Latvijas Banka vērš uzmanību. Vienmēr ir lietderīgi iepazīties ar oriģinālajiem dokumentiem, uz kuriem atsaucas Latvijas Banka, kā arī izvērtēt notikumus pēc krīzes. Ja iepazīstas ar Lietuvas Bankas tālākiem (pēc 2013. gada 3. ceturkšņa un vēlāk) ziņojumiem, tad tur tiek skaidri pateikts, ka situācija ir uzlabojusies. Līdz ar to, mans secinājums ir tāds, ka Latvijā nav jāaizliedz krājaizdevu sabiedrībām kreditēt komercsabiedrības, bet gan jāmācās no Lietuvas kļūdām un jāpilnveido Latvijas normatīvo sistēmu, ļaujot krājaizdevu sabiedrībām attīstīties, tām apzinoties nepieciešamību paaugstināt kompetenci un atbildību.

Latvijas Banka neapmierinās ar Lietuvas piemēru savā vēlmē pierādīt nepieciešamību aizliegt krājaizdevu sabiedrībām kreditēt komercsabiedrības. Tā piemin Čehiju, Spāniju, Angliju.

Iepazīstoties ar SVF dokumentiem, jāsecina, ka Čehijas gadījumā SVF rekomendē restrukturizēt KS sektoru, bet iemesls ir tāds, ka Čehijas KS pēc būtības jau ir pārvērtušās par bankām un konkurē ar komercbankām, bet regulējums ir ievērojami vienkāršotāks, kā jau tas pienākas attiecībā uz KS. LB nav ņēmusi vērā arī to, ka Čehijā ir specifisks KS likums. Tātad, SVF rekomendācijai restrukturizēt Čehijas KS sektoru ir atšķirīgs pamats no LB vēstulē minētā un ir saistīts nevis ar to, ka Čehijas KS kreditē juridisko personu biznesu, bet gan ar to, ka Čehijas KS ir atkāpušās no kooperatīvās KS modeļa.

Spānijas krājbanku pieminēšana ir nekorekta, jo Latvijas KS nav bankas, arī mērogi ir citi. Viena no galvenajām Spānijas krājbanku problēmām radās ne jau tāpēc, ka tās izsniedza biznesa kredītus komercsabiedrībām, bet tieši otrādi, tās savā rīcībā esošos līdzekļus novirzīja vērtspapīru iegādei, nevis uzņēmējdarbības kreditēšanai. Turklāt tās iepirka ne tikai Spānijas valdības vērtspapīrus, bet lielā daudzumā iepirka ārvalstu papīrus. Skaidrs, ka, tad, kad sākās globālā finanšu krīze, vērtspapīri kļuva nevērtīgi vai tuvu tam un tas noveda pie Spānijas krājbanku problēmām.

Kas attiecas uz Angliju, tad dokuments, uz kuru atsaucas LB, ir tikai vienas oponentu grupas viedoklis, bet ne visu ieinteresēto grupu kopējs viedoklis un ir nekorekti ar to pamatot viedokli par situāciju Anglijas KS sektorā. Iepazīstoties ar situāciju Anglijā pēc būtības, Anglijas Parlamenta un valdības viedoklis būtiski atšķiras no LB pieminētajā dokumentā teiktā. Arī Anglijā tiek strādāts pie likumu un regulējumu uzlabošanas, nevis pie biznesa kreditēšanas aizlieguma.

Īsumā – lai novērstu tos riskus, par kuriem runā LB, ir nevis „stingri jāiebilst pret ierosinājumu paredzēt KS iespēju kreditēt komercsabiedrības”, bet gan Finanšu ministrijai un Ekonomikas ministrijai jāpanāk pretī krājaizdevu sabiedrībām ar atbalsta programmu, FKTK izstrādājot metodiskos materiālus, Saeimai atbilstoši grozot KS likumu, ņemot vērā to valstu pieredzi, kuras veiksmīgi attīsta KS, piem., Īrija, ASV, Polija, Kanāda un daudzas citas. Ir nepieciešama visu ieinteresēto pušu sadarbība, nevis pretnostatīšana.

Ja ir vēlēšanās turpināt argumentētu publisku diskusiju par šo jautājumu, aicinām sūtīt vēstules uz biedrības e-pastu krajaizdevu.apvieniba [at] gmail.com.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s