I. Feifera intervija kanālam ‘Rīga TV24′

2014. gada 28. janvārī Krājaizdevu Apvienības pārstāvis Inesis Feiferis sniedza interviju kanālā Rīga TV24.

I. Feifera 28. janvāra intervija Rīga TV24

Nekā personīga par krājaizdevu sabiedrībām

(mainīts un papildināts 2014. gada 27. janvārī 10:29)

2014. gada 26. janvārī TV3 19:00 pārraidīja “Nekā personīga” sižetu, kurā bija runa arī par krājaizdevu sabiedrībām un par Krājaizdevu Apvienību konkrēti (sākot no 34. minūtes). Tomēr atsevišķi jautājumi atainoti neprecīzi un pat sagrozīti, un tāpēc seko mūsu komentārs.

Vai krājaizdevu sabiedrības ir noslēgti klubi? Krājaizdevu sabiedrības (KKS) ir finanšu kooperatīvi, kur biedrus vieno kāda pazīme (teritorija, darbs vai organizācija). Pēc teritoriālā principa veidotā krājaizdevu sabiedrībā par biedru var kļūt ikviens šīs teritorijas iedzīvotājs. Noguldījumus līdz 100 000 EUR apdrošina Noguldījumu Garantijas fonds. KKS un banku uzraudzību veic FKTK, un tāpat kā bankas KKS veic apdrošināšanas iemaksas Noguldījumu Garantiju fondā.

Krājaizdevu sabiedrības pakalpojumus drīkst sniegt tikai saviem biedriem.

Sižetā tiek kļūdaini apgalvots, ka plānots kreditēt arī personas, kas nav krājaizdevu sabiedrības biedri.

Kopēja jumta organizācija krājaizdevu sabiedrībām nevar radīt papildus riskus, jo tāda paralēli FKTK veiktu papildus uzraudzību un veidotu papildus apdrošināšanas uzkrājumus. Lietuvas piemērs to apstiprina, kaut gan no sižeta ir saprotams pavisam pretējais. Lietuvā ir bankrotējušas četras krājaizdevu sabiedrības, taču starp tām tikai viena darbojās kopējā jumta organizācijā. Jumta organizācija no saviem resursiem sedz biedru problēmas. Sižetā attēlotās Latvijas Bankas bažas par krājaizdevu sabiedrību bankrota riskiem ir balstītas uz kļūdainu izpratni par Lietuvas situāciju. Noguldījumu Garantijas fondu Lietuvā, tāpat kā Latvijā, pēc Krājbankas bankrota iztukšoja bankas un atsevišķi strādājošās kredītsabiedrības.

Kopējā jumta organizācijai ir vajadzīga, lai no krājaizdevu sabiedrību iemaksām veidotu savu, atsevišķu noguldījumu garantiju fondu, kurš problēmu gadījumā zaudējumus segtu vispirms, un tikai pēc tam vērstos pie Noguldījumu Garantiju fonda. Tas ir, pirmās ar savu naudu atbildētu pašas krājaizdevu sabiedrības, tām būtu lielāka motivācija savstarpējai kontrolei.

Jāprecizē arī Elmāra Zakuļa apgalvojums, ka noguldījumus garantē nodokļu maksātāji. Proti, noguldījumu garantiju fondā lauvas tiesu veido banku un krājaizdevu sabiedrību iemaksas. Nodokļu maksātāju nauda no valsts budžeta var tikt ņemta tikai tad, ja garantiju fondā līdzekļu vairs nebūtu. Ja krājaizdevu sabiedrībām būtu pašām savs noguldījumu garantiju fonds, bankas un nodokļu maksātāji nestu mazāku līdzatbildību par iespējamiem zaudējumiem.

Nav plānots, ka Attīstības Finanšu institūcija (AFI) kontrolēs KKS, bet ir doma, ka AFI nodrošinās papildus uzraudzību, konsultācijas un tehnisko atbalstu.

Visbeidzot, sižetā Laimdotai Straujumai ir pilnīga taisnība – nekādas bankas neviens netaisās veidot, pretējais ir žurnālistu interpretācija.

Krājaizdevu sabiedrības nav jauns nebanku kreditēšanas veids, kā to apgalvo Apollo.lv portāls, bet jau vismaz 180 gadus sena kooperācijas forma ar senām tradīcijām arī Latvijā. Nezināšana par šo jautājumu ir viens no atstātajiem Padomju mantojumiem.

Ēriks Čoders: Lai Latvijā nebūtu “caurās cepures” ekonomika

Avots: Rīgas apriņķa avīze, 31.oktobris. http://www.aprinkis.lv/ekonomika/finanses/item/13788-eriks-coders-lai-latvij

Krājaizdevu apvienības valdes loceklis Ēriks Čoders uzskata, ka tieši krājaizdevu sabiedrības ir tas instruments, ar kura palīdzību apturēt naudas aizplūšanu no Latvijas.

“Sākšu ar pasaku par ganu zēnu un velnu. Ganu zēns ar velnu saderēja. Velns solīja, ka viņš piebērs pilnu ganu zēna cepuri ar naudu un tad iegūs tā dvēseli, bet ja nē, zēns iegūs visu pasauli. Velns skraidīja pa visu pasauli, nesa zeltu un bēra cepurē, bet cepure bija caura un viņš to nepiebēra.

Ja mēs paskatāmies uz šodienas Latvijas ekonomiku, tad to droši var saukt par “caurās cepures” ekonomiku. Tiek minētas iespaidīgas summas, kas Latvijas ekonomikā ienākušas ar uzturēšanās atļaujām, cik cepurē daudz iebērts. Taču, kad mēs paskatāmies statistiku, cik tai “cepurē” ir palicis, tad izrādās, ka tieši otrādi – kolīdz naudas plūsma it kā pieauga, tā nauda, kas aizplūst no Latvijas, palielinājās vēl straujāk. Reālā ekonomikā nauda neieiet. Un neieiet viena iemesla dēļ. Tādēļ, ka mums nav finanšu sistēmas ar robežām.

Zem tās ganiņa cepures šodien stāv otra cepure – tā ir skandināvu banku cepure vai nekustamo īpašumu tirdzniecības firmu cepure, bet tā nav ganiņa cepure, tā nav mūsu valsts sabiedrības cepure. Viņa ir tukša un paliek arvien tukšāka. Lai panāktu, ka nauda paliek Latvijā, tad vai nu cepurei ir tomēr jābūt ar dibenu, vai arī lai tā cepure ir virs bedres kā ganiņam, kas pieder viņam pašam.

Lai to panāktu, mums ir jāizveido finanšu sistēma, kuras pamatā ir kooperācija un kur ir noteiktas barjeras naudas aizplūšanai. Amerikā, Kanādā un citās attīstījās valstīs nav iespējams tā kā Latvijā, ka naudu ieskaita un tūlīt pat aizskaita tālāk. Priekšā ir ļoti spēcīgas barjeras, kas aizstāv vietējo tirgu, vietējo sabiedrību.

Taču mēs esam pilnīgi atvērti, bez jebkādas aizsardzības. Pārdodot banku “Citadele“, vairs nebūs nozīmes, cik mums ir noguldījumi, cik mums ir investīcijas, viņas būs tikai līdz tam brīdim, kamēr te varēs gūt lielāku peļņu nekā citur. Lai gūtu šeit lielāku peļņu nekā citur, mums ir jābūt mazākām algām, sliktākiem dzīves nosacījumiem, tikai šādā gadījumā šeit plūdīs nauda. Pietiek mums gribēt dzīvot mazliet labāk, nauda no mums aizbēgs. Lai tā nenotiktu, ir jābūt robežām, kas šo naudu notur valstī, reģionos.

Viens no 200 gadus pasaulē pārbaudītiem mehānismiem ir finanšu kooperācija jeb krājaizdevu sabiedrības. Vietējā sabiedrība izveido finanšu institūciju, kur viņi iegulda savu naudu. Ar šīs finanšu institūcijas palīdzību viņi meklē arī naudu no malas un kļūst par šīs piesaistītās naudas noteicējiem. Tieši viņi nosaka, vai šai naudai ir laiks iet prom no teritorijas, vai tai ir jāpaliek. Tas arī ir Īrijas atkopšanās cēlonis, tas ir arī iemesls, kādēļ Anglijā krīzes laikā četrkāršojās kooperatīvu īpatsvars finanšu sektorā. Tieši tāpēc, ka viņi būvēja robežas jeb barjeras, lai nauda neplūstu prom.

Es pat domāju, ka tādā veidā, pat nepiesaistot naudu, var panākt, ka naudas daudzums palielinās, jo, ja mēs strādājam, mēs radām vērtību, ja mēs neļaujam šai vērtībai aizplūst, mēs kļūstam arvien bagātāki. Un gluži otrādi, ja nav šīs robežas, mēs varam strādāt, cik gribam, kāds vienmēr paņems vairāk, nekā varam paturēt. Mūsu darbs pārvērtīsies bezcerīgā skrējienā pakaļ ātri braucošam vilcienam.

Latvijai jau ir pieredze kooperatīvu finanšu sistēmas veidošanā ar senu vēsturi. Cara laikā, kad latvieši ieguva brīvību no dzimtbūšanas, viņi bija pilnīgi bez īpašumiem, viņiem nebija ķīlu, ko dot bankām. Gandrīz visi bija spiesti sākt no nulles, un loģiski viņiem bija nepieciešams kaut kāds starta kapitāls, un vienīgais reālais veids, kā to iegūt, bija ar nelielām naudām mesties kopā, viens ir pirmais, kas nostājas uz kājām, viņš palīdz nākamajam utt. Tas ir iespējams tikai tad, ja nopelnītā nauda paliek pašu rīcībā.

Tāpat to ļoti labi izmantoja arī starpkaru Latvijas periodā. Valsts ļoti brīvi deva naudu finanšu kooperatīviem, tāpēc arī tie izveidojās Latvijā vairāk nekā 600. Gandrīz katrā pagastā tādi bija. Un tad nebija tā, kā tagad, ka tikai vienā vai divās vietās attīstās ekonomika uz visas valsts rēķina. Tad visa valsts attīstījās. Un tieši pateicoties šai sistēmai, kas ļāva naudu novirzīt konkrētā teritorijā, jo bija robeža, kas neļāva šai naudai aizplūst.

Šodien ir ļoti daudz programmu, daudz prezentāciju un pētījumu, cik daudz naudas ir ieguldīts Latgales atbalstam un citu reģionu atbalstam, bet tāds īsts pētījums, cik no šīs ieguldītās naudas paliek tur, nav, ja šādu pētījumu paveiktu, parādītos ļoti bēdīgs skats, ka nauda, kas ieguldīta Latgalē, ātri pa dažādiem ceļiem aizplūst atpakaļ uz Rīgu. Un diemžēl ar cilvēkiem kopā.

Lai to apturētu, jāveido robeža. Un robežas var izveidot šādi finanšu kooperatīvi, kuriem ir jāapvienojas, jo skaidrs, ka šodien Latgalē savākt tik daudz līdzekļus, lai paši saviem spēkiem viņi paceltu Latgali, nav iespējams. Tur, kur ekonomika ir atpalikusi, tur ir lieli riski ieguldīt naudu, bet tur ir arī liela iespēja nopelnīt. Jo riskos ir liela peļņas iespēja. Ja šādu sistēmu mēs izveidojam pa visu valsti, mēs varam panākt, ka no tām teritorijām, kur nauda šobrīd ir lieka, tā tiek novirzīta tām teritorijām, kur ir vairāk vajadzīga. Īriem, pateicoties finanšu kooperatīviem, izdevās apturēt iedzīvotāju bēgšanu no valsts.

Arī mums ir izdevies pierādīt, ka tas ir iespējams. Manis pārstāvētā Allažu Saime, kas ir šobrīd lielākā krājaizdevu sabiedrību ārpus Rīgas, 2008. gadā pierādīja efektivitāti šādai krājaizdevu sabiedrību sistēmai. Kad Latvijā dēļ krīzes sākās otrais emigrācijas vilnis un cilvēki sāka braukt prom, Siguldas novada Allažu pagastā bija pretēja tendence. Mums pēkšņi strauji palielinājās iedzīvotāju skaits. Tas notika tāpēc, ka mēs bijām tas salmiņš, pie kura glābās slīcēji – finanšu problēmās nokļuvušie cilvēki. Mēs nebijām tāds kuģis, kāds ir krājaizdevu sabiedrības Īrijā, Anglijā, Vācijā vai Polijā, mēs neesam arī tāda laiva, kā Lietuvā, mēs bijām tikai salmiņš, bet pie viņa ķērās desmitiem ģimeņu, un tas salmiņš bija tas, kas ļāva neaizbraukt.

Mums bija divi milzīgi kredītu pieaugumi. Uzņēmēji nāca pēc kredītiem, jo krīzes laikā viņiem strauji kritās apgrozījums, bet, tā kā viņiem jau bija kredīti bankās, bankas prasīja papildu ķīlas un nodrošinājumus, bet šādu iespēju uzņēmējiem nebija. Viņiem draudēja atņemt ražošanas iekārtas, tad viņi būtu spiesti pārtraukt ražošanu, atlaist cilvēkus. Mēs bijām vienīgie, kas bija gatavi šīs iekārtas ļaut pārkreditēt, lai viņi ražošanu neslēdz.

Otra grupa bija cilvēki, kas bija zaudējuši darbu, un jaunu darbu varēja atrast diezgan patālu no mājām. Mums palielinājās pieprasījums pēc mašīnām. Cilvēki ņēma mašīnas, lai varētu aizbraukt strādāt.

Mēs rēķinām, ka aptuveni 70 ģimenēm šādā veidā palīdzējām palikt Latvijā. Ja šāda krājaizdevu sabiedrību sistēma būtu visā valstī, tad mēs varētu reizināt šīs 70 ģimenes ar simts. Tās būtu ģimenes, kas droši paliktu Latvijā. Tādēļ ir svarīgi izvērst finanšu kooperatīvu kustību visā Latvijā un, lai šī sistēma darbotos efektīgāk, būvēt otrā līmeņa kooperatīvu, kurā apvienotos mazie reģionu kooperatīvi, lai palīdzētu viens otram un kopā spētu paveikt lielākus projektus. Taču, lai to izdarītu, ir jāmaina likums.

Ja mēs vēlamies būt saimnieki paši savā zemē, tas ir nekavējoties jādara, lai nauda un cilvēki pārtrauktu aizplūst no Latvijas. “

Feiferis: finanšu kooperācija ir nacionālā kapitāla pamats

Avots: Aprinkis.lv, Inesis Feiferis: finanšu kooperācija ir nacionālā kapitāla pamats

Ekonomikā zināmi divi radikāli galējie attīstības modeļi. Viens ir tā saucamais pilnīgi brīvais tirgus, kas balstās uz neierobežotu privāto iniciatīvu, bet otrs ir pilnīga valsts kontrole pār ekonomiku, kas praktiski nepieļauj privāto iniciatīvu.

Tā kā ne viens, ne otrs modelis pats par sevi neeksistē nekur, tas pendelis, kas svārstās no viena gala uz otru, ir kaut kur pa vidu. Starp abiem galējiem modeļiem ir daudzi un dažādi varianti, kuros ir gan tirgus elementi, gan valsts līdzdarbības elementi. Bet ir vēl trešais ceļš – kooperācija, sadarbība, kas nebalstās uz mežonīgā tirgus konkurences principiem, kur uzvar stiprākais, gudrākais, veiksmīgākais, daudz nerūpējoties par to, kas tur paliek pāri pēc uzvaras, vai arī uz komandekonomiku, kur visu diktē valsts, bet cilvēki ir tikai detaļas valsts mašīnā. Kooperācija jeb brīvprātīga sadarbība sevi parādījusi kā vienu no galvenajiem ceļiem, pa kuru mums vajadzētu iet, lai cilvēcīgi atrisinātu tās problēmas, kas mums ir priekšā.

Eiropas Savienības (ES) sociālo lietu direktorāts pagājušajā gadā nopublicējis pētījumu un atzinumu, kā darbojas kooperācija ES (PDF). Secinājums ir ļoti vienkāršs – tikai pateicoties kooperācijai, ļoti daudzi cilvēki ir savu situāciju stabilizējuši, izglābuši un tikuši prom no finansiālām problēmām. Neviena kooperatīvā banka ES, lai arī ir cietušas zaudējumus, nav sabrukusi. Daudzas privātās, arī valsts bankas diemžēl ir bankrotējušas vai arī bijušas spiestas lūgt valsts vai starptautisko aizdevēju palīdzību. Turpināt lasīt

Ēriks Čoders: Mazais krājaizdevu sabiedrību skaits – iemesls, kāpēc zaudējam savu valsti

Avots: Lauku Avīze, 16.09.2013, Ēriks Čoders: Mazais krājaizdevu sabiedrību skaits – iemesls, kāpēc zaudējam savu valsti

Ēriks Čoders, kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības “Allažu saime” valdes priekšsēdētājs:

“Latvijas Avīzes” 9. septembra numurā rakstā “Pašvaldību bankām sola atbalstu no ASV”, atsaucoties uz manu Krājaizdevu apvienības valdes sēdē teikto, bija sniegta informācija par Visvalža Dzeņa solīto trimdas latviešu piecu miljonu latu lielo atbalstu Pašvaldību bankas izveidei Latvijā. Jāprecizē, ka V. Dzenis trimdas tautiešu atbalstu sola Kooperatīvās, nevis Pašvaldību bankas izveidei.

Kādas ir atšķirības un kāpēc Latvijā ir vajadzīga Kooperatīvā banka? Ja tiek veidota Pašvaldību banka, tad visi dibināšanas izdevumi un riski gulstas uz pašvaldībām. Bankas izveides pieredze liecina, ka pamatkapitālā jāiegulda vismaz 11 miljoni latu. Maz ticams, ka pašvaldības šādu banku varētu atļauties veidot.

Savukārt, ja veidotu Kooperatīvo banku, tad naudu var vākt ne tikai pašvaldības, būtu iespējams iesaistīt sabiedrību, izmantojot gan jau esošo krājaizdevu sabiedrību (KS) kapitālu, gan uzņēmēju un sabiedrisko organizāciju ieguldījumus. Minimālais kapitāls drīkst būt divi miljoni eiro.

KS līdzīgi kā Lietuvā darbotos kā bankas filiāles, turklāt riski būtu sadalīti starp pašvaldībām, KS un citiem iesaistītajiem dalībniekiem. Kooperatīvā banka darbotos kā jumta organizācija ar savām filiālēm KS novados.

Latvijā ir ļoti senas krājaizdevu sabiedrību tradīcijas. 1913. gadā to rīcībā bija vairāk nekā 62 milj. Krievijas zelta rubļu, kas pirktspējā atbilst diviem miljardiem latu šodien. Latvieši aizņēmās naudu finanšu kooperatīvos un izpirka zemi, saimniecības. Starpkaru Latvijā KS skaits pārsniedza 600, un valsts ar to starpniecību stiprināja latviešus par Latvijas saimniekiem. Salīdzinājumam – patlaban Latvijā ir 35 finanšu kooperatīvi. To mazais skaits ir iemesls, kāpēc zaudējam savu zemi, tautu un valsti. Kļūstot par KS biedru, katrs var kļūt par nacionālas bankas līdzīpašnieku, par nacionālas finanšu sistēmas atjaunotāju.

Aleksandrs Kiršteins: “Ja Šveicē pateiksiet, ka tā ir maza zeme un viņu nauda nekam neder, nekad nevarēsiet būt politiķis”

Aprinkis.lv publicēta intervija ar Aleksandru Kiršteinu, par Latvijas pirmās brīvvalsts sasniegumiem, tirgus mītiem un situāciju pašlaik. Interesantas atziņas par mūsu iespējām, tai skaitā neizmantotajām. Pilns intervijas teksts lasāms Aprinkis.lv.

Svarīgākie citāti:

Brīvā valstī var dzīvot pēc savas gribas un viss ir atkarīgs no cilvēka personības, jo paveras praktiski neierobežotas iespējas, ko var izmantot pēc savas vēlmes. Cilvēks, kurš zina, ko grib, spēj pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, iet savu ceļu. Ja cilvēkam ir vāja griba un viņš nekam netic, viņu loka kā smilgu vējā – kurā virzienā pūš, tajā liecas. Tā tas ir bijis visos laikos, un vēsture to apliecina.

Mums ir 110 novadu pašvaldības, ko noapaļosim uz 100. Ja katrai pašvaldībai iedotu nevis 200 tūkstošus, kā viņiem solīja pie apvienošanās, bet 10 miljonus, 100 x10 miljoni = 1 miljards. Tas ir mazāk, nekā valsts ieguldīja vienā “Parex” bankā. Ja 100 novados izveidotu vietējās krājaizdevu sabiedrības un katrai piešķirtu 10 miljonus latu, lauki neizskatītos tik depresīvi. Parādītos nauda un cilvēki sāktu rosīties – Pēteris atvērtu galdniecības, Kārlis skārdnieku darbnīcu, bet Jānis – kafejnīcu utt. Vietējā krājaizdevu sabiedrība neplēstu procentus un iemācītos, kā aizdot naudu vietējiem amatniekiem un uzņēmējiem, kuri izmantotu viens otra pakalpojumus un ekonomika sāktu kustēties no mazumiņa. Man liekas, ka pat šķūņi mežā būtu nokrāsoti un zāle izpļauta katrā novadā.

Turpināt lasīt

Finanšu kooperatīvs “Allažu saime” prot izķepuroties

Lauku Avīze publicējusi rakstu par krājaizdevu sabiedrībām, kura tapšanā intervēts arī Krājaizdevu Apvienības valdes loceklis Ēriks Čoders.

Avots: Finanšu kooperatīvs “Allažu saime” prot izķepuroties

22.04.2013

ULDIS GRAUDIŅŠ

Latvijas laukos jau septiņus gadus nav izveidota neviena Krājaizdevu sabiedrība (KS) jeb finanšu kooperatīvs, kas, kā rāda pieredze, sniedz cilvēkiem lielu atbalstu finanšu krīzes laikā un, starp citu, ļautu saņemt skaidru naudu arī tajos 72 pagastos, kur patlaban nav neviena bankomāta.

Jaunu lauku KS veidošanai, līdzīgi kā Lietuvā, ir vajadzīga jumta KS jeb kooperatīvā banka, uzskata daļa Latvijas KS. Bet otra daļa KS, tostarp arī Latvijas Kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību savienība un Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija (FKTK), pret šādas bankas izveidi izturas ļoti atturīgi. Turpināt lasīt